XIV

by lapsaa

Viņš lūkojās uz mani tumšām, spožām acīm. Lai arī viņš bija pretējā ielas puse, es ļoti labi jutu viņa skatienu. Man bija bail, bet es centos to neizrādīt Galu galā, par ko man būtu jābaidās, es taču viņu pazinu vislabāk no visiem, ar viņu biju tuva. Bet tieši tāpēc man bija bail. Es zināju, kāds viņš ir. Es zināju, ka nedrīkst ar viņu atkal iesaistīties, ja runa nav par pašas vai kāda tuvinieka dzīvību. Jā, tas bija tik nopietni.

-Ella!- viņš norūca pāri visai ielai. Nevarētu teikt, ka bija jārūc skaļi- bija nakts vidus un šī bija šķērsiela. Es stāvēju pie bāra durvīm un Nikola tikko bija iegājusi iekšā pēc mēteļiem.
-J-jā?- negribīgi pagriezos uz jaunekļa pusi. Lai arī cik ļoti man bija bail, tik pat liels naids man bija pret viņu.
-Panāc šurp, Ella, dārgā,- viņš pielieca galvu un laternas gaisma apsīdēja viņa zodu un lūpas. Viņš pasmaidīja.
-Nē, nesuac mani par savu dārgo. Es jau tev teicu, mēs jau izrunājām- viss ir beidzies,- es paliku turpat, kur biju.
-Ella,- viņa smaids nozuda kā nebijis,- Tu taču zini, ka nekas nebūs beidzies kamēr mēs abi būsim dzīvi.
Es šo sarunu nevarēju paturēt tik atklātu. Es pārgāju pāri ielai. Savukārt viņam arī šis bija pārāk atklāti, viņš mani ieveda pretējās mājas kāpņu telpā.
-Ko Tev,- uzrunu izgrūdu caur zobiem,- no manis vajag?
-Tu zini ko. Es nevaru būt drošs, ka Tu nepalaid muti. Ja Tu neesi ar mani, tad esi mirusi. Plāns ir vienkāršs- vai nu Tu paliec ar mani un dzīvo laimīga, vai es Tevi tūlīt pat nogalinu un aizmirstu par to, ka vispār eksistēji.
Lai arī cik ļoti tobrīd es gribēju nomirt, tomēr piekritu palikt starp dzīvajiem un būt ar viņu, jo man uz doto brīdi nebija kur dzīvot un zināju, ka viņš par mani spēs vairāk nekā vienkārši parūpēties.
-Ideāli…- viņš nočukstēja.

Nākamā aina, ko atceros, bija kā no rīta pamostos viņa gultā un viņš tikko ienesis un nolicis man pie gultas tēju.
-Labrīt, dārgā Ella,- viņš savā zemajā balss tembrā sveicina.
-Labrīt,- nokunkstu, jo šis bija viens no tiem īpaši slinkajiem rītiem.
Viņš novilka peldmēteli, tādējādi atsedzot savas bālās, rētainās krūtis. Viņš tās bija sašuvis ar visparastāko adatu un diegu. Tagad šuves, protams, jau bija izņemtas, bet rētas drīzāk atgādināja grebumus nevis skrāpējumus.
-Kas Tu esi?- es viņam jautāju.
-Dārgā, es Tev to esmu teicis jau miljons reižu.
Es zināju, kas viņš ir. Bet tieši tajā rītā jutos tā, it kā viss notiktu pa jaunam.
-Ella,- viņš klusi nopūta un pārliecās man pāri.
Tālāko es atkal neatceros.

Un tad atkal es guļu viņa gultā, šoreiz viena. Man sāp kājas. Uz rokām, starp pleciem un elkoņiem ir zilumi- četras, tuvu viena otrai, pirksta platuma strīpas. Visa guļamistaba izārdīta. Dūnas pa gaisu, sega druskās, logs izsists un aizskari saplēsti. Atkal. Jau atkal viņš mati pameta šādā paskatā. Šis ir iemesls, kāpēc vēlējos, lai viss beidzot beigtos. Bet es izvēlējos dzīvot. Tagad es ar grūtībām pieceļos un pieeju pie loga. Ārā spīguļo pusmēness. Es uzkāpju uz palodzes, paveros lejup. Desmitais stāvs, jauki. Lēnām pārnesu svaru no labās uz kreisās kājas un atpakaļ. Neliels solis uz priekšu. Vēl nedaudz un es kritīšu. Kritiens, kuru var piedzīvot reizi mūžā. Kritiens, kas ir pēdējais, ko piedzīvo. Vismaz tā man liekas. Un es krītu. Krītu, krītu, logi zib garām. Devītais, septītais, ceturtais stāvs. Krītu, bet…Nenokrītu. Protams, ne. Mani satver divas spēcīgas rokas.
-Tu taču izvēlējies dzīvot laimīga. Vai tad tā arī nav?
Uz šo jautājumu es gribēju atcirst, ka nē, nav gan. Bet sirds dziļumos tieši viņa rokās es biju laimīga.

Advertisements