XV

by lapsaa

Es viņu vienmēr atceros kā mazu meiteni, kas ir ieķērusies manā rokā tik cieši, ka mana plauksta jau sāk kļūt nedaudz zilgana. Taču es nekad neiebildu. Es taču biju viņas varonis, kas bija spējīgs uz visu. Skarba bija tā diena, kad viņa saprata, ka tā nemaz nav. Viņa kliedza un meta man virsū visas savas plīša rotaļlietas pēc kārtas, sauca mani par meli un nerunāja ar mani veselu nedēļu no vietas. Viņa bija mana pusmāsa. Ceturtdaļmāsa? Viņai vispār ar mani nebija nekā kopīga, mūsu vecāki vienkārši dzīvoja kopā. Viņas māte satika manu tēvu, kad pati bija stāvoklī un tik tikko šķīrusies. Tā nu viņi izlēma, ka mazajai būs vieglāk, ja sauks manu tēvu arī par savējo. Es sākumā nevarēju tikt tam pāri- mans tēvs, kurš man mācīja braukt ar velosipēdu un spēlēt futbolu, tagad ucināsies ar kautkādu sīko, gar kuru viņam nav nedz mazākās daļas. Nerunājot jau par skandālu, kuru sataisīju, kad tēvs apprecējās ar to sievieti, kas man tagad jāsauc par pamāti. Es ieslēdzos savā istabā un, iespiedis starp krūtīm un ceļiem savu, mātes dāvāto, rotaļu lācēnu, stundām ilgi raudāju līdz tēvs atmūķēja durvis un atnesa man siltu kakao un cepumus ar mandeļu gabaliņiem, kas tolaik bija mani mīļākie, iesēdināja mani gultā, satina segā un, kamēr es našķojos, lasīja man pasakas līdz es beigu beigās ar smaidu uz lūpām iemigu.

Bet kā jau minēju, pusmāsa man allaž nāk prātā tāda, kāda viņa bija pašā bērnībā. Mēs sākumā gājām vienā bērnu dārzā, taču tad man pienāca laiks iet skolā un viņa to ļoti pārdzīvoja, jo biju viņas vienīgais draugs. Taču es viņai apsolīju, ka katru rītu viņu pamodināšu, kad būs laiks celties, un katru vakaru būšu pēdējais viņas istabā, kas izslēgs gaismu un parūpēsies, ka neviens mošķis neguļ zem viņas gultas un negaida, kad pusmāsiņa paliks viena, lai varētu to aizvilkt uz savu šausmu un baiļu zemi. Dažkārt es paliku pie pusmāsas pa nakti, kad viņa bija pārāk izbijusies. Ar laiku es viņu patiešām iemīlēju. Iemīlēju vairāk, nekā es jebkad ar savu mazo sirsniņu biju spējīgs mīlēt jebkuru un jebko citu. Es viņai atdevu savu vismīļāko rotaļu lācēnu. Tas bija nozīmīgi, jo tieši šo lācēnu es agrāk nekad nespēju izlaist no rokām nedz sekundi. Taču tagad man vienmēr vajadzēja, lai pusmāsa ir manā acu raugā. Es viņu vienmēr vedu uz bērnu dārzu, jo tas atradās tikai pāris kvartālus no skolas.

Drīz arī viņa izauga līdz vecumam, kad jāiet skolā. Viņa saņēma manas vecās, pirmās klases mācību grāmatas un veco mugursomu. Cita meitene būtu iebildusi- fuj, tas nav jauns un vispār ir domāts puišiem-, bet viņa manu mugursomu mīlēja visvairāk no visām skolas lietām. Viņa tai piestiprināja dažādas brošas un nozīmītes, ko atrada gan savā, gan lielākoties manā istabā. Tad mēs gājām uz skolu kopā un katru starpbrīdi es viņu uzraudzīju, parūpējos, lai mazā allaž ir paēdusi un jūtās labi. Līdz ko viņai bija slikti, es nekavējoties viņu vedu mājās un liku gultā, pagatavoju viņai siltu kumelīšu tēju ar medu un lasīju pasakas līdz viņa iemiga. Skolā par to mani nereti rāja, bet tas viss man bija nenozīmīgi, vismaz mana mazā jutās labi.

Tik dīvaini, kad mēs abi izaugām un jau bijām pabeiguši skolu, sākām patstāvīgas dzīves. Es bez viņas nevarēju. Man bija bijušas dažādas sievietes-gan izskatā, gan raksturā- taču neviena nebija viņa. Neviena nebija mana mazā un tā nu es vienu dienu nolēmu doties pie viņas un izstāstīt visu.
Viņas acīs paudās vislielākais sašutums, kad paziņoju, ka mans tēvs ir tikai mans un viņai nav ne mazākās asinsradniecības ar viņu. Viņa mīlēja manu tēvu kā savējo un par to jau nav nekāds brīnums- viņa taču nezināja patiesību. Tā arī es pastāstīju, ka neesam brālis un māsa un ka mūs saista tikai mūsu vecāku kopdzīve. Tad nu pār manām lūpām lauzās fakti, ka mīlu viņu un nespēju bez viņas dzīvot. Viņa bija kas vairāk par māsu. Viņa bija mana, viņai vajadzēja būt manai. Manai mazajai, manai vienīgajai.

Mēs dzīvojām kopā, es turpināju par viņu rūpēties kā agrāk, bērnībā, taču nekādu intīmo attiecību mums nebija. Brieduma gados mēs tam pat nejutāmies ne tuvu gatavi. Mēs bijām kā bērni, nekad neizaugām. Mēs turpinājām staigāt sadevušies rokās un es biju viņas varonis, kas ir spējīgs uz visu.

Advertisements