XVI

by lapsaa

Iestājoties rudenim es savu neaprakstāmo prieku noslēpu kaut kur dziļi skapī kopā ar vasarīgajiem džinsa šortiem un no tā izcēlu savu biezo mēteli, kurā jau gadiem sasūkusies ziemas depresija un nīgrums. Rudens visu izkrāso dzelteni sārtu, bet es visam uzlieku melnbalto filmu savā trīsdesmit piecu milimetru fotokamerā un uz pasauli skatos caur tās actiņu. Nevajag man vairs ne kā, ne Tavu naivo mierinājumu, ka pēc ziemas nāks pavasaris, ne mākslīgi savilkto smaidu, kas it kā pauž “Viss būs labi”. Es pati zinu, ka būs. Ir jābūt. Bet šoruden atstāj mani vienu, man pašai ir jātiek cauri šim sniegputenim un jāšķērso nāves ēnas, kas kā garas govs mēles stiepjas man nopakaļ, cenšas savaņģot un ievilkt tumsā. Nē, es vēl esmu dzīva un elpoju, man vēl tāls ceļš ejams.
Tumsonības mēteļa kabatā ir sērkociņi un viegli ielocīta brīnumsvecīte. Sērkociņu kastītē ir zīmīte, kas man saka klusā balsī: “Tikai visgrūtākajos brīžos”. Tikai visgrūtākajos brīžos. Bet grūti ir nepārtraukti, un ej es zinu, kad būs visgrūtāk- Vai tad, kad karāšos kājām gaisā no tilta? Vai, kad acīs būs piesnidzis sniegs un uz lūpām leduspuķes augs? Vai tad, kad jau trešo dienu zem trūdošām lapām mana rīkle kals?
Bet sērkociņu kastīte un svecīte joprojām stāv mana drūmā mēteļa kabatā, tā silda gluži kā gaisma tuneļa galā, kā pirmā saule pusdeviņos ziemas rītā, kā pirmais pumpurs marta sākumā. Un nekad nav bijis tik grūti, lai to aizdedzinātu, jo vienmēr esmu zinājusi, ka tā ir te pat blakus, bet tā ir mana vienīgā. Es zinu, ka kādreiz, brīnumsveci maigi iespiedusi plaukstā, es domāšu, cik man tagad bija viegla dzīve, atcerēšos to ar smaidu un visas manas sāpes, visa mana žults būs gadu laikā aizmirsta un nozudusi.

Advertisements