XVII

by lapsaa

Lēnām sāku sajust savus nosalušos pirkstus, kad vilciens jau tuvojās Rīgai. Konduktore vēlreiz izstaigāja caur vagonu, viņas soļi bija skaļi, taču apslāpēti- skaņai nebija, kur atbalsoties. Uzrāvu plecus un centos paslēpt zodu šallē. Nevarētu teikt, ka vilciens būtu siltākais pārvietošanās veids. Mana elpa vija ātri izgaistošus tvaika mākonīšus, vagons bija jūtami mikls.
Slokā priekšpēdējajā vagonā iekāpa kāda jauna sieviete un apsēdās man pretī. Es viņu uzlūkoju. Viņa, pamanījusi manu pētošo skatienu, novērsās, sāka rušināties rokassomā, meklēja biļeti. Konduktore, noelsdamās, nāca no otra vagona gala. Viņas soļi atkal kliedza, šķiet, vēl skaļāk kā pirms tam.
Sieviete lūkojās ārā pa logu, baltajā gaismā, ko radīja sniegs, viņas seja izskatījās bāla un vārga, bet acis mirdzēja košžaļā krāsā, lūpas krāsojās rožaini blāvas. Viņas mati bija saņemti nekārtīgā astē, likās, viņai bija gaužām vienalga par tiem, lai tikai netraucē. Viņa šķita it kā nedaudz nogrimstam biezajā mētelī, kura augstā apkakle bija izgatavota no aitu vilnas. Jauniete novilka apdriskātos ādas cimdus, viņai bija skaisti kopti nagi, uz labās rokas zeltneša sudrabots gredzens ar tumšvioletu stikliņu. Šaubos, ka tas būtu bijis kāds dārgakmens, tad tam vajadzētu spīdēt vairāk. Man nesķita, ka šī meitene būtu no bagātnieku ģimenes. Protams, arī trūcīga viņa diez vai bija. Viņai kājās bija melnas zeķubikses un svārki virs ceļa. Šajā ziņā es apbrīnoju sieviešu spēju vilkt plānas drēbes, kad gaisa temperatūra tuvojas mīnus piecpadsmit grādiem pēc Celsija. Man mugurā bija biezs, adīts džemperis un vēl jaka, kurai pa virsu mētelis ar vilnas oderi. Es neciešu ziemu, bet ko tur lai dara, tā daba iekārtota.
Torņakalns. Arkādijas parku aiz loga noklājusi sniega sega, pīles satupušas viena otrai blakus uz aizsalušā dīķa.

Vecpilsētas panorāma no Daugavas skatupunkta, garām lidoja aptuvenas tilta konstrukciju nianses. Šķiet, viņa aizdomājās tālumā. Cilvēki drūzmējās pie vilciena durvīm, taču man nebija, kur steigties, tāpēc sēdēju līdz vilciens apstājās. To pašu darīja viņa.
Izspraucies cauri ļaužu haotiskajam pūlim es beidzot biju nonācis pie Stacijas pulksteņa, kad atkal pamanīju viņu. Viņa jau atkal skatījās tālumā. Tālumā augšup, debesīs. Vēroja, kā lido metāla putni atstājot aiz sevis balto izmešu mākoni. No krūšu kabatas izņēmu cigarešu etviju un aizsmēķēju. Pelēkie dūmi noskrēja lejā caur bronhiem un sajutos kā atbrīvots no smagas nastas, kad nikotīns, nelabais velns, bija nonācis manā asinsritē no jauna. No cigaretes ritēja viegla, pacilāta dūmu deja, tie skrēja augšup, tiecās pret debesīm līdz izklīda. Sekojot to plūdumam, nemaz nepamanīju, ka jau esmu galvu pacēlis ar seju pret mākoņiem. Acīs iespīdēja saule un es nelāgi saviebos, nolaidu skatienu un ievilku vēl vienu dūmu mutuli.
Atgriežoties pie apkārt notiekošā, redzēju, ka viņa joprojām ir turpat- kādus desmit metrus no manis. Viņa skatījās kabatas pulkstenī. Tas visnotaļ bija dāvinājums vai drīzāk mantojums, jo dāmām parasti nepieklājās tādus nēsāt. Pēkšņi viņa apgriezās uz papēža un devās Vērmanes dārza virzienā. Es sajutu visneparastāko vēlmi viņai sekot. Un es to darīju. Derdzīgi gandrīz minu viņai uz papēžiem, pats nesaprazdams, kamdēļ. Šķiet, es to pat īsti nekontrolēju. Viņas zābaku papēži maigi klabēja pret bruģi, viņa gāja it kā izklaidīgi, bet nevarētu teikt, ka lēni. Priecājos, ka viņa ne reizi neatskatījās, jo tas būtu gaužām neērti, ja viņa mani ievērotu. Kāpēc es to vispār darīju?
Pie Vērmanes dārza es nogriezos pa kreisi. Tas, ko es darīju, bija nepareizi, tāpēc man tas bija jāpārtrauc. Kādas man bija tiesības viņai sekot? Tieši tā- absolūti nekādas. Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā. Nekad neesmu ar viņu pārmijis ne vārda vai pat acu skatiena. Mūs nekas nesaista. Liekas, esmu galīgi sareibis no savas spontānās rīcības. Prieks, ka prāts sāka darboties tā, kā tam pieklājas- pārvarot sentimentu.
Man bija laiks kā jūra un vēders arī sāka trakot, tāpēc nolēmu kaut kur ieturēt pusdienas. Kājas pašas mani bija atvedušas līdz Vecrīgai, es iespraucos kādā šķērsielā, kas mani izveda uz Kaļķu ielas. Iegāju kādā jaukā krodziņā, pa kura vēdlodziņu nāca tvaiku un dūmu mākoņi. Logā bija iekārts plakāts, kas vēstīja: “Dienesta pusdienas, Ls 2,-, katru dienu no 12.00-16.00.” Es biju tieši laikā. Bāra lete bija jūtami tumšāka par zāles kolonām, visnotaļ koks piesūcies pilns dažādu izlijušu dzērienu. Pasūtīju dienas ēdienu un kafiju, apsēdos pie maza, apaļa galdiņa, tieši blakus logam. Uz pretējā krēsla uzmetu mēteli un cepuri. Pa ielu pastaigājās tūristi, galvas uz augšu pacēluši, ar pirkstiem bakstot māju jumtu un tornīšu virzienos, rokās saņurcītas Vecrīgas kartes, dažādi bukleti, no kabatas rēgojas visai jauns un spožs zenīts, to laikam iegādājušies tepat Rīgā. Diez vai šie jaunie vecāki, kur nu vēl viņu bērni, bija kādi lietpratēji fotogrāfijā. Zenīts nav joka lieta un tas būs skumji, ja visas attīstītās bildes no fotofilmas būs vieni vienīgi miglu mākoņi ar aptuvenām Rīgas kontūrām. Divi strādnieki stūma ratus, pilnus ar dažādām kastēm un paciņām. Abiem vaigi un deguni sārti, bikšturi pinās gar ceļgaliem, karstā izelpa svīdēja acis, bet darbs ir jādara, kur tad liksies, labāk taču strādāt un saņemt algu, nevis dzīvot kaktos un naktis pavadīt uz parka soliņa.
Viesmīle atnesa manu porciju un kafiju. Šī noteikti nebija viņas labākā diena, par to liecināja skābā sejas izteiksme- saraukta piere, drūmas acis, nelaimīgi lūpu kaktiņi. Viņa pavirši nosvieda uz galda cukura trauku, kaut gan man nemaz to nevajadzēja- es dzēru tīru, melnu kafiju. Mana māsa mani par to vienmēr apbrīnoja, teica: “Kā Tu vari to šausmīgo rūgtumu paciest? Tas taču pat nav garšīgi.” Bet man negaršo pārsaldinātas vai pārsālītas lietas. Vienmēr esmu ēdis skābu ievārījumu un salātus bez sāls. Esmu tīri izdevīgs gadījums, jo gan cukurs, gan sāls nav nekāda lētā manta.
Kāpostu salātiem bija par daudz piparu, ceptie kartupeļi bija vakardienas vārītie, bet vismaz menca bija padevusies. Rīgas pusdienas. Nesteidzīgi paēdu, saka, ka jāēd lēnām, visu kārtīgi sagremojot, tā esot veselīgāk, kuņģis nepārpūloties pārstrādājot. Un melnu kafiju pēc ēdienreizes arī it kā esot ieteicams dzert, tā palīdzot visu sagremot. Atspiedis muguru pret atzvelti es turpināju pētīt ielas dzīvi. No kioska ielas pretējā pusē iznāca kāds vīrs ar piecām dažādām avīzēm rokās un bērni, kuri papīra turziņās nesa cukurā apceptus riekstus. Tīra karamele un zobu ienaidnieks. Atceros, māsa, kad bija pavisam maza, ar šitādu kārumu gandrīz izlauza piena zobu, skaņa nebija jauka- nedz krakšķis, nedz viņas kliedzieni un vaimanas.
Pa ielu krodziņa virzienā nāca viņa, sieviete, kura sēdēja man pretī vilcienā. Visu plašo Rīgu, bet viņa atkal bija turpat, kur es! Nu jau man tas sāka šķist aizdomīgi, bet centos sev ieskaidrot, ka tā ir tikai ļoti savāda sakritība. Viņa apsēdās otrā durvju pusē, pie loga, ar seju pret mani. Sieviete novilka mēteli un uzkāra to uz pakaramā. Viņa bija slaida un gara, pirmīt minētie svārki izrādījās īsa, melna kleita, viņai mugurā bija gaumīga žakete, visdrīzāk importa vai speciāli šūta, pie tās piesprausta liela broša ar pērli pa vidu. Ap kaklu smalka, sudrabota ķēdīte ar tādu pašu violetu stikliņu kā uz gredzena. Meitenes vaigi, mainoties temperatūrai, iekrāsojās koši sārti. Viņa no somas izņēma kādu standarta formāta mapi un sāka pārcilāt tās saturu. Izskatījās, ka tur bija dažādas grafikas un pieraksti. Atceros, savulaik es ļoti aizrāvos ar putnu pētīšanu- novērojumus aprakstīju un zīmēju dažādas detalizētas skices ar tinti. Māsa teica, ka tie esot īsti mākslas darbi, kas vairāk par aizrautīga ornitologa skricelējumiem. Šos pierakstus es glabāju Slokas dzīvoklīti, kur ar māsu bijām apmetušies, kad mācījāmies vidusskolā, taču pēc tā laika vairs savus darbus neesmu redzējis- visticamāk pārvācoties tos būšu aizmirsis, jo vidusskolas beigās man putnu pētīšana vairs nebija tik aktuāla lieta.
Viņa pacēla kādu zīmējumu acu līmenī un es redzēju to izspīdam cauri lapai. Vai tas tiešām varēja būt? Viens uz viens mans pirmais žubītes zīmējums. Ievilku dziļu, nemierīgu elpu. Man bija jānoskaidro, kas bija šī sieviete un vai tie patiešām ir mani darbi. Vienā rāvienā izdzēru atlikušo kafiju un uzrausos kājās kā apdullis. Mirkli stāvēju pie galdiņa, uzmetu mugurā mēteli un paņēmu cepuri rokā, slāju pāri zālei pie jaunās sievietes. Galvā šaudījās domas, jautājumi, piere kļuva mazliet mikla. Pēc dabas es esmu visai ekstraverts cilvēks, taču šoreiz viss bija citādāk. Apstājos metru no meitenes galdiņa un klusēju. Muļķis, tā taču neviens neiesāk sarunu!
“E…Es atvainojos,” bikli novilku, “Vai neiebilstat pastāstīt man par šiem zīmējumiem?”
“Jūs nu gan esat varen nepieklājīgs! Ne labdien, ne sveiki!” es laikam visu biju salaidis grīstē. Viņa pasmaidīja: “Sēdieties!”
Es apsēdos krēslā viņai pretī, uzliku cepuri uz galda un tagad nezināju, kur bāzt rokas. Kāpēc es tā uztraucos?
“Tātad…” šķiet, viņas lūpas runāja pašas par sevi, “Labdien!”
“Labdien,” centos skatīties viņai acīs, taču tās kā zaļi kristāli manu apbūra un nespēju koncentrēt domas tajās veroties.
“Kas esat Jūs un kāpēc vēlaties redzēt šos zīmējumus?” nezinu, kura noslēpumainība šobrīd sita augstāku vilni- mana vai viņas. Viņas smaids bija viltīgs, likās, viņa par mani zin kaut ko vairāk  nekā es pats. Tas mani padarīja tramīgu.
“Skice, kuru pacēlāt acu augstumā un aplūkojām man šķita pazīstama, tāpēc nolēmu par tām apvaicāties,” ievilcis dziļu elpu visbeidzot atbildēju, “Es agrāk zīmēju putnus, taču manas skices ir pazudušas. Man nez kāpēc ienāca prātā, ka šī varētu būt manējā. Kaut kāda muļķīga iedoma.”
“Nepavisam, Zigmār,” viņa mani uzrunāja vārdā, es jutu kā mana sirds saraujas čokurā, “Šīs ir Tavas brīnišķīgās skices un pieraksti. Tie ir veselas grāmatas vērti. Es atbraucu uz Rīgu, lai satiktu kādu savu paziņu, kas nodarbojas ar grāmatu izdevniecību. Vēlējos ar viņu aprunāties par šo rakstu iespiešanu. Protams, man vajadzēja Tevi dabūt rokā, lai ar Tevi pašu par to aprunātos, jo galu galā honorārs pienākas Tev, nevis man.”
Es centos visu aptvert lēnām un mierīgi, bet tas, pašsaprotams, bija gaužām neiespējami.
“Kā Jūs mani atradāt?” jautāt, kā viņa zināja manu vārdu, bija bezjēdzīgi, mans paraksts bija uz vairākām lapām.
“Caur nama pārvaldnieci, viņai bija pieeja jūsu personas datiem, tālāk pastā palūdzu atrast Tavu dzīvesvietas adresi,” viņa to visu stāstīja tā, it kā tas būtu kaut kas gaužām ikdienišķs.
“Bet kā Jūs mani sastapāt šeit, Rīgā?” šoks un apjukums smeldzās manā balsī, tā pat nedaudz aizlūza.
Viņa neatbildēja, tikai pasmaidīja un ieskatījās man dziļi acīs. Likās, ka viņa manu dvēseli izloba lēnām, kā mandarīnu- vispirms tās mizu, pēc tam daiviņu pa daiviņai viņa dodas tuvāk tam, ko es pats par sevi nemaz nezinu.
“Es nemaz nezināju, ka Jūs šeit sastapšu,” viņa atteica, “Parīt Jums pienāks vēstule, kurā būšu rakstījusi par Jūsu skicēm un to publicēšanu, par nepieciešamību satikties un par to, cik kvēli apbrīnoju Jūsu talantu.”
“Jūs gribat teikt, ka šī visa ir gauža nejaušība?”
“Jā, es ievācos Slokā, Jūsu vecajā dzīvoklī divus mēnešus pēc Jūsu izvākšanās. Dzīvoklis bija mēbelēts, protams, namsaimniece neliekuļoja to ne pārskatīt, ne iztīrīt. Pirmajās dienās izmazgāju dzīvokli un izskatīju visus skapjus, vai kaut kas nemētājās. Saka, ka vajagot atbrīvoties no iepriekšējo iemītnieku personiskajām mantām. Īpaši, ja viņi jau aizsaulē. Tā arī atradu Jūsu skices. Man nebija ne jausmas, ka šos pētījumus būtu veicis tāds jaunietis kā jūs.”
“Es aizrāvos ar ornitoloģiju kādus gadus piecus atpakaļ,” sacīju.
“Bet tiešām, Jums ir talants. Atnāciet ar mani pie publicista, viņš ir Jūsu gados, man šķiet, jūs labi sapratīsieties,” viņa atkal pasmaidīja savu apburošo smaidu un es nedomājot piekritu doties viņai līdzi.
Mana laika jūra joprojām bija neizmērojama. Mēs gājām uz Mākslas Akadēmiju, man nenāca ne prātā, ka šeit varētu strādāt kāds publicists, bet Johansons tur patiešām strādāja.
Mums ienākot viņš piecēlās, sakārtoja uzvalku un noskūpstīja viņas roku. Es joprojām nezināju viņas vārdu. Johansons pasmaidīja apjukušu smaidu un paspieda man roku. “Tu laikam esi Zigmārs.” Kurš gan cits.
Johansons bija sajūsmināts par manām grafikām un novērojumu apkopojumu. Jau todien pat parakstīju līgumu ar viņa privāto izdevniecību. Braucot uz Rīgu man ne prātā kas tāds nenāca.
“Kādi ir Jūsu plāni šim vakaram?” viņa vaicāja.
“Man astoņos jābūt stacijā,” atbildēju.
“Brauksiet atpakaļ?”
“Nemaz ar ne! Jāsatiek paziņa.”

Pulkstens pusdeviņos es atmetu ar roku un devos klaiņot pa Vecrīgas ielām. Ja nav, tad nav. Vismaz man bija pie kā Rīgā palikt, sliktākajā gadījumā nakti pavadīšu pa krogiem un braukšu mājup ar pirmo vilcienu. Ziemas naktis ir šausmīgi aukstas, vējš kož vaigos. Rokas ādas cimdos iežņaudzis es gāju pa mazajām ieliņām, cerēdams atrast kādu aizvēja kaktu, kur atvilkt elpu.
Viņa bija kā rēgs. Nupat bijām atvadījušies, uz tikšanos grāmatas atklāšanā, te viņa atkal bija, viegla alkohola reibuma tverta, viņas zābaku papēži šļūca pa bruģi un dažbrīd aizķērās tā spraugās.
“Zigmār!” viņa iesaucās.
Es varēju cerēt uz kompāniju vai varbūt pat siltām naktsmājām. Likās, ka viņa ir kā tāds apreibis enģelis, kas mani nāk glābt.
“Vai tad Tev nevajadzēja satikt kādu paziņu?” mēs esam pārgājuši uz ‘Tu’, bet es pat nezinu viņas vārdu.
“Viņš neatbrauca,” atteicu, kad man beidzot izdevās aizsmēķēt cigareti.
“Tad nāc ar mani!” viņa pienāca man klāt un ieskatījās man acīs. Sasodītā burve, viņas acīm es nevaru pretoties.

Mēs aizgājām līdz Daugavai, debesis bija dzestras, bez neviena mākonīša. Viņa apgalvoja, ka zvaigznes ir kā šķīstas dvēseles. Viņa ticot, ka arī mana dvēsele esot tāda. Viņa aizveda mani līdz Andrejostai, tur vējā žvadzēja ķēdes, koku lapas plēsās savā starpā.
“Paliec pie manis,” viņa klusi sacīja.
“Bet Tu taču dzīvo Slokā,” es viņai atteicu.
“Vairs ne, tagad Slokā dzīvo mana māte, es tur šodien biju tikai lai savāktu Tavas skices,” viņa pasmaidīja starojošu smaidu.
Tepat Andrejsalā, tepat ap stūri un iekšpagalmā. Viņas dzīvoklis atradās sestajā stāvā. Lielas koka durvis ar divām slēdzenēm, apjucis kaķis, kas pinās gar kājām un izmisīgi ņaud, silta grīda, kamīns. Viņa no pieliekamā izņēma karstvīna pudeli un ielēja tās saturu katliņā, uzlika to silt. Istabā iezagās krustnagliņu un kanēļa smarža. Kaķis bija iekārtojies man klēpī. Istabā gar sienām bija saspraustas dažādas augu skices, domu graudi, izplēstas žurnālu lapas un avīžu raksti. Virs kamīna sakarinātas kumelītes un liepziedi. Viņa atnesa divas krūzes ar karstvīnu, apsēdās man blakus uz segas, kuru pirmīt bija izklājusi pie kamīna. Liesmu atspīdums viņas lielajās, spodri zaļajās acīs šķita maģisks un neīsts. Mēs sagaidījām saullēktu brīžiem runājot, bet ilgāk klusējot un veroties lēni dziestošajās oglēs un klausoties viņas kaķa apmierinātajā murrāšanā.

Viņu sauca Taiga. Viņa bija mans ceļvedis jaunā pasaulē.

Advertisements