XVIII

by lapsaa

Vissīkākā skaņa. Pirkstu skrimšļu sadursme kustības rezultātā. Klusa, tik pat kā nedzirdama čīkstoņa. Ko tik nevar pamanīt, kad jau otro diennakti guļ izolētā telpā ar svecēm. Te nav pat sīcošas kvēlspuldzes vai putni aiz loga. Te nav nekā, ne lietus pilienu maršs uz palodzes, ne vēja gaudojošās dziesmas. Šķiet, it kā es būtu nokļuvis tādā vakuuma vidē, kurā šī istaba bez durvīm peld bez gravitācijas orbītas, kam ieķerties. Es esmu izmeklējies visur, nav zem gultas vai skapja nekādas lūkas vai durvju, pie griestiem arī ne. Es esmu viens pats izolētā vidē ar svecēm un es nezinu, kas notiks, kad man beigsies sērkociņi.
Skapī bija pāris grāmatas, šķiet, izdotas kādu gadsimtu atpakaļ, pāris vēstuļpapīra loksnes un kaudze ar frakām un svārkiem. To vien varēju darīt, kā katru dienu uzcirsties citās drānās un tēlot sazin kādu kungu. Visas grāmatas jau biju izlasījis. Visus vēstuļpapīrus pierakstījis ar sveķi un sērkociņu ogli. Šitajā kastē jau grafīta gabals būtu luksuss prece, nerunājot par tinti.
Vai es kāds bagāts kungs! Man bija ģimene un draugi, vecs dzīvoklis ar suni un lieliem logiem, tik lieliem, ka tikai vēlā vakarā vajadzēja gaismu iedegt. Tagad es vairs pat nezinu, kā ir sajust saules starus uz ādas noguļamies vai gaismā acis apžilbināt. Par ko man tas? Kamdēļ es, nabaga cilvēks, esmu nonācis nekur?
Es atminos, bija tā mazā kafejnīca pie Dailes, kur es viņu pirmo reizi satiku. Jauns skuķis, tikko dabūjis darbu par oficianti, drebošām rokām man pienesa kafiju. Lūdzu, kungs. Kāds es kungs, tikai pāris gadus vecāks un pats tikai tikko pirmo brīvo soli spēris no akadēmijas. Putni galvā un rokas mālos. Tā es viņu iepazinu, nākot uz viņas darbu un runājot ar vinu par literatūras jaunākajām tendencēm, un dāvinot viņai mazas māla figūriņas.
Tireiz es biju ticis pie baltā māla un izveidoju viņai mazu, smalku vālodzes figūriņu. Putni bija viņas lieta, allažiņ uz kabatslakatiem izšuva visādus putneļus, somā nēsāja grāmatu par Latvijas putniem un mācījās ķīmijas fakultātē… Muļķīgi, jūs teiksit, kāpēc ne par ornetologu? Vecāki to neuzskata par nekādu profesiju, putni galvā un virs tās. Labāk aplikt gredzenu sev pirkstā, nevis kādam melnajam stārķim ap kāju. Ķīmijas fakultātē jau to sprukstiņu, naudas taisītāju gan jau ir daudz, var atrast tādu, kas mammītei patiks. Bet, māmiņ, viņam ir zelta rokas, paskaties uz to māla  stārķi. Māla stārķiem nav nozīmes, ar tiem neko jaunu neatklāsi. Ak vai, cik nelaimīga bija Maijas māte, kad uzzināja, ka meita vis nekādās kopmītnēs nedzīvo, bet ar mani ievākusies bēniņstāva dzīvoklī Pārdaugavā, lai putnus varēto vērot. Es ar pindzelēm arī nebiju nemaz tik slikts un, kad Maija jau bija gaidībās, ik mēnesi tapa jauns viņas portrets, kur vēders katrā ar vien vairāk labas ražas ķirbim līdzinājās. Un piedzima jau arī oktobra sākumā Miķelis. Tas nekas ka abi svētki turpat vai ar divu nedēļu intervālu, viņš bija īsts rudens puika…
Un nu? Nu es esmu no abiem savas dzīves dārgumiem atrauts, lai atrastos šajā sātaniskajā cilvēku mocīšanas kambarī.
Kad uz manas sienas parādījās divdesmitastotā diagonālā strīpa jeb kad es biju šajā nekurienē pavadījis četrus ar pusi mēnešus, es sāku meditēt. Ne jau tā, pa pareizam, bet tā, kā spēju, kad kuņģis pielipis pie muguras, mute līdzinās tuksnesim un viss šajā telpā jau apgūts. Pēc vēl mēneša es jau lidoju, zvēru jums no visas sirds, pacēlos no aukstās grīdas un lidoju istabas vidū. Pēc vēl kāda laika, nezināšu teikt, cik ilga, jo atmetu aptuvenu dienu skaitīšanu, ne jau tāpēc, ka rokas pulkstenis apstājās, bet tāpēc, ka tam nebija nozīmes. Laiks bija kļuvis relatīvs, vienaldzīgs, kā glāzē iesmelts ūdens- esošs, bet nekustīgs, tam vairs nebija straume. Es sāku izdvest gaismu. Ne jau burtiski, āda nespīdēja, bet istaba šķita gaišāka.
Es atmetu gulēšanu, tā bija mazsvarīga, meditācija bija vienīgais veids, kā es varēju dzīvot, gulēt un elpot, jo tad varēju tikt ārā no šīs nolādētās, izolētās kastes. Visa dzīve sākās aiz tās sienām. Es redzēju sevi no malas, staigāju cauri sienām un veidoju kontaktu ar planētām un tikko uzplaukušām supernovām.

Fiziski no manis bija palikuši tikai kauli un sausa āda, taču garīgi- garīgi es plauku kā paradīzes dārzs, bet man neviens auglis nebija aizliegtais, visu spēju sasniegt un izzināt. Es atradu Zemi, es atradu Baltijas jūras krastu viļņus un viņus, manu Maiju un Miķeli, manu acu vissaldāko medu un sirds smagākās ilgas. Es atvēru acis. Tumsa. Es spēju tur nokļūt tikai caur prātu, bet ne fiziski. Nekļūsti sentimentāls, es sev noteicu, atkal aizvēru acis un izlidoju cauri sienām. Sirds pārņēma mana prāta darba spēju un es atkal traucos pie viņiem. Maija sēdēja uz jumta, viņai blakus Miķelis ar binokli vēroja debesis un rādīja ar pirkstu tieši uz mani. Vai viņš mani redz? Vai es tomēr būtu materializējies? Nē, viņš rāda uz kādu lielastes ķīri, kas skaļi klaigādams aizlidoja. Maija šķita skumīga. Viņa iegāja istabā un pavērās uz grāmatu plauktu, kur stāvēja lielastes ķīra māla figūriņa. Manis veidota figūriņa! Es neesmu tikai prāta spējas, es esmu arī varošas rokas un fizisks spēks! Manas domas pulsēja nekontrolējami caur manām smadzenēs, ātrāk un ātrāk… un te pēkšņi es kritu, fiziski kritu, teju uzkritu Miķelim. Es biju materializējies! Maija sāka šausmās kliegt. Es arī kliegtu, ja uz manas terases no zila gaisa uzkristu kaulu kambaris cilvēka veidolā, pašsaprotams. Bet viņa atpazina mani.

Mana Maija, viņa, raudājusi ziemu un vasaru, gaidījusi mani. Izmisums pat vedis pie domas, ka mātei esot bijusi taisnība, ka es neesot krietns vīrs, bet viņa tagad priecājās, ka šī doma viņai likusies muļķīga, un par savu prioritāti viņa bija izvirzījusi Miķeli. Tovakar gan prioritāte biju es un lielie zupas katli virtuvē. Nevarēja jau uzreiz teikt, sieviņ, necenties, es labi ja vienu maizes kumosiņu apēdīšu.

Mālam es reti kad vairs pieskāros, bet pindzeles un krāsu tūbiņas gandrīz nekad neizlaidu no rokām. Es vēlējos, man vajadzēja iemūžināt visas tās fantastiskās lietas, kuras biju redzējis meditējot. Kad sieva man jautāja, kur es tādu iedvesmu esmu ņēmis, es atbildēju, ka ceļojot. Bērnībā allaž gribēju apceļot pasauli, izzināt Amazonas džungļu takas un uzkāpt Everesta virsotnē. Bet dzīve man mistisku iemeslu dēļ liedza pārvietoties lielākā telpā par astoņiem kvadrātmetriem, taču es atradu veidu un mans ceļojums bija daudz plašāks, nekā biju bērnībā sapņojis.

Advertisements