XIX

by lapsaa

Saulains solījums.
Saulains solījums, ko tu man reiz teici kādā vasaras naktī, kurā tā arī nebija pa īstam tumšs, kaut arī pie debesīm varēja redzēt teju visu Piena ceļu.

Mēs toreiz bijām dziļi laukos, kaut kādā pilnīgā Latgales nekurienē, gulējām uz pirtsmājiņas jumta un skatījāmies meteorītu lietu līdz pat rītausmai. Vasara ir maģisks laiks, miegs praktiski nenāk! Tikai tad, kad laiski guļot zem ābeles pēcpusdienas saule silda un putnu dziesmas ieaijā.
Tā mēs tur gulējām, uz jumta, starp visādiem veciem deķiem, kurus bijām izstiepuši no mājas otrā stāva. Un tu man taujāji pie katras otrās nokritušās zvaigznes, ko es esmu ievēlējusies.
“Nevar taču teikt, tad nepiepildīsies!”, bet tu bakstīji un jautāji līdz es salūzu un atzinos – “es vēlos, kaut šis nebeigtos. Kaut šī laime, vieglums un bezrūpība nekad, nekad nebeigtos.”
Un tobrīd tu apgūlies uz sāniem, novēršoties no bezgalīgā Visuma un veltot visu savu uzmanību tikai man – tādam mazam apziņas punktam visā esībā. “Pat ja šis beigsies, tas atgriezīsies. Pēc vasaras nāk rudens un ziema, taču pēc tam atkal ir pavasaris un vasara. Tāds ir dabas ritms, tāds ir arī mūsu, cilvēku, ritms. Ne katra diena var būt saulaina, bet tas nenozīmē, ka saulainu dienu vairs nebūs nekad.”
Un tavās acīs atspīdēja visa lielā debesu bļoda. Tavas zīlītes ieplestas kā divas bezgala melnas apakštasītes, kā tādam naktszvēram, patiesi dzīvam tajā mirklī. Un es tev noticēju.

Un es tev ticu joprojām. Ārā pret palodzi dauzās lietus, jau trešo dienu ir uzkrītoši pelēks un koki ir pavisam kaili, nokritušās lapas sākušas trūdēd no pārmitrajiem apstākļiem un kļuvušas pelēkibrūnas. Rudens smagus gulstas arī uz maniem pleciem un es neesmu iemācījusies to kārtīgi nopurināt.
Es iedzeru D vitamīna tabletīti, ko tu reiz nosauci par iekapsulētu saulīti, un mēģinu caur viendabīgo mākoņu masu saskatīt saules balto punktiņu. Neizdodas. Bet es zinu, ka viņa tur ir. Un es zinu, ka kādu dienu mēs atkal kaut kur gulēsim zem visas plašās debess un skatīsimies tās burvībā, kas ir labāka par jebkuru filmu, kas jebkad uzņemta uz zemes. Bet pagaidām? Pagaidām es varu tikai iekārtoties gultas stūrītī zem segas, dzert vasarā salasīto pelašķu tēju ar medu, kā izsviešanā tu man atļāvi piedalīties, un lasīt. Lasīt “Sapni vasaras naktī” vai jebko citu. Lasīt un klusītiņām gaidīt, kad atkalsatiksimies mūsu sapnī.