XIX

Saulains solījums.
Saulains solījums, ko tu man reiz teici kādā vasaras naktī, kurā tā arī nebija pa īstam tumšs, kaut arī pie debesīm varēja redzēt teju visu Piena ceļu.

Mēs toreiz bijām dziļi laukos, kaut kādā pilnīgā Latgales nekurienē, gulējām uz pirtsmājiņas jumta un skatījāmies meteorītu lietu līdz pat rītausmai. Vasara ir maģisks laiks, miegs praktiski nenāk! Tikai tad, kad laiski guļot zem ābeles pēcpusdienas saule silda un putnu dziesmas ieaijā.
Tā mēs tur gulējām, uz jumta, starp visādiem veciem deķiem, kurus bijām izstiepuši no mājas otrā stāva. Un tu man taujāji pie katras otrās nokritušās zvaigznes, ko es esmu ievēlējusies.
“Nevar taču teikt, tad nepiepildīsies!”, bet tu bakstīji un jautāji līdz es salūzu un atzinos – “es vēlos, kaut šis nebeigtos. Kaut šī laime, vieglums un bezrūpība nekad, nekad nebeigtos.”
Un tobrīd tu apgūlies uz sāniem, novēršoties no bezgalīgā Visuma un veltot visu savu uzmanību tikai man – tādam mazam apziņas punktam visā esībā. “Pat ja šis beigsies, tas atgriezīsies. Pēc vasaras nāk rudens un ziema, taču pēc tam atkal ir pavasaris un vasara. Tāds ir dabas ritms, tāds ir arī mūsu, cilvēku, ritms. Ne katra diena var būt saulaina, bet tas nenozīmē, ka saulainu dienu vairs nebūs nekad.”
Un tavās acīs atspīdēja visa lielā debesu bļoda. Tavas zīlītes ieplestas kā divas bezgala melnas apakštasītes, kā tādam naktszvēram, patiesi dzīvam tajā mirklī. Un es tev noticēju.

Un es tev ticu joprojām. Ārā pret palodzi dauzās lietus, jau trešo dienu ir uzkrītoši pelēks un koki ir pavisam kaili, nokritušās lapas sākušas trūdēd no pārmitrajiem apstākļiem un kļuvušas pelēkibrūnas. Rudens smagus gulstas arī uz maniem pleciem un es neesmu iemācījusies to kārtīgi nopurināt.
Es iedzeru D vitamīna tabletīti, ko tu reiz nosauci par iekapsulētu saulīti, un mēģinu caur viendabīgo mākoņu masu saskatīt saules balto punktiņu. Neizdodas. Bet es zinu, ka viņa tur ir. Un es zinu, ka kādu dienu mēs atkal kaut kur gulēsim zem visas plašās debess un skatīsimies tās burvībā, kas ir labāka par jebkuru filmu, kas jebkad uzņemta uz zemes. Bet pagaidām? Pagaidām es varu tikai iekārtoties gultas stūrītī zem segas, dzert vasarā salasīto pelašķu tēju ar medu, kā izsviešanā tu man atļāvi piedalīties, un lasīt. Lasīt “Sapni vasaras naktī” vai jebko citu. Lasīt un klusītiņām gaidīt, kad atkalsatiksimies mūsu sapnī.

XVIII

Vissīkākā skaņa. Pirkstu skrimšļu sadursme kustības rezultātā. Klusa, tik pat kā nedzirdama čīkstoņa. Ko tik nevar pamanīt, kad jau otro diennakti guļ izolētā telpā ar svecēm. Te nav pat sīcošas kvēlspuldzes vai putni aiz loga. Te nav nekā, ne lietus pilienu maršs uz palodzes, ne vēja gaudojošās dziesmas. Šķiet, it kā es būtu nokļuvis tādā vakuuma vidē, kurā šī istaba bez durvīm peld bez gravitācijas orbītas, kam ieķerties. Es esmu izmeklējies visur, nav zem gultas vai skapja nekādas lūkas vai durvju, pie griestiem arī ne. Es esmu viens pats izolētā vidē ar svecēm un es nezinu, kas notiks, kad man beigsies sērkociņi.
Skapī bija pāris grāmatas, šķiet, izdotas kādu gadsimtu atpakaļ, pāris vēstuļpapīra loksnes un kaudze ar frakām un svārkiem. To vien varēju darīt, kā katru dienu uzcirsties citās drānās un tēlot sazin kādu kungu. Visas grāmatas jau biju izlasījis. Visus vēstuļpapīrus pierakstījis ar sveķi un sērkociņu ogli. Šitajā kastē jau grafīta gabals būtu luksuss prece, nerunājot par tinti.
Vai es kāds bagāts kungs! Man bija ģimene un draugi, vecs dzīvoklis ar suni un lieliem logiem, tik lieliem, ka tikai vēlā vakarā vajadzēja gaismu iedegt. Tagad es vairs pat nezinu, kā ir sajust saules starus uz ādas noguļamies vai gaismā acis apžilbināt. Par ko man tas? Kamdēļ es, nabaga cilvēks, esmu nonācis nekur?
Es atminos, bija tā mazā kafejnīca pie Dailes, kur es viņu pirmo reizi satiku. Jauns skuķis, tikko dabūjis darbu par oficianti, drebošām rokām man pienesa kafiju. Lūdzu, kungs. Kāds es kungs, tikai pāris gadus vecāks un pats tikai tikko pirmo brīvo soli spēris no akadēmijas. Putni galvā un rokas mālos. Tā es viņu iepazinu, nākot uz viņas darbu un runājot ar vinu par literatūras jaunākajām tendencēm, un dāvinot viņai mazas māla figūriņas.
Tireiz es biju ticis pie baltā māla un izveidoju viņai mazu, smalku vālodzes figūriņu. Putni bija viņas lieta, allažiņ uz kabatslakatiem izšuva visādus putneļus, somā nēsāja grāmatu par Latvijas putniem un mācījās ķīmijas fakultātē… Muļķīgi, jūs teiksit, kāpēc ne par ornetologu? Vecāki to neuzskata par nekādu profesiju, putni galvā un virs tās. Labāk aplikt gredzenu sev pirkstā, nevis kādam melnajam stārķim ap kāju. Ķīmijas fakultātē jau to sprukstiņu, naudas taisītāju gan jau ir daudz, var atrast tādu, kas mammītei patiks. Bet, māmiņ, viņam ir zelta rokas, paskaties uz to māla  stārķi. Māla stārķiem nav nozīmes, ar tiem neko jaunu neatklāsi. Ak vai, cik nelaimīga bija Maijas māte, kad uzzināja, ka meita vis nekādās kopmītnēs nedzīvo, bet ar mani ievākusies bēniņstāva dzīvoklī Pārdaugavā, lai putnus varēto vērot. Es ar pindzelēm arī nebiju nemaz tik slikts un, kad Maija jau bija gaidībās, ik mēnesi tapa jauns viņas portrets, kur vēders katrā ar vien vairāk labas ražas ķirbim līdzinājās. Un piedzima jau arī oktobra sākumā Miķelis. Tas nekas ka abi svētki turpat vai ar divu nedēļu intervālu, viņš bija īsts rudens puika…
Un nu? Nu es esmu no abiem savas dzīves dārgumiem atrauts, lai atrastos šajā sātaniskajā cilvēku mocīšanas kambarī.
Kad uz manas sienas parādījās divdesmitastotā diagonālā strīpa jeb kad es biju šajā nekurienē pavadījis četrus ar pusi mēnešus, es sāku meditēt. Ne jau tā, pa pareizam, bet tā, kā spēju, kad kuņģis pielipis pie muguras, mute līdzinās tuksnesim un viss šajā telpā jau apgūts. Pēc vēl mēneša es jau lidoju, zvēru jums no visas sirds, pacēlos no aukstās grīdas un lidoju istabas vidū. Pēc vēl kāda laika, nezināšu teikt, cik ilga, jo atmetu aptuvenu dienu skaitīšanu, ne jau tāpēc, ka rokas pulkstenis apstājās, bet tāpēc, ka tam nebija nozīmes. Laiks bija kļuvis relatīvs, vienaldzīgs, kā glāzē iesmelts ūdens- esošs, bet nekustīgs, tam vairs nebija straume. Es sāku izdvest gaismu. Ne jau burtiski, āda nespīdēja, bet istaba šķita gaišāka.
Es atmetu gulēšanu, tā bija mazsvarīga, meditācija bija vienīgais veids, kā es varēju dzīvot, gulēt un elpot, jo tad varēju tikt ārā no šīs nolādētās, izolētās kastes. Visa dzīve sākās aiz tās sienām. Es redzēju sevi no malas, staigāju cauri sienām un veidoju kontaktu ar planētām un tikko uzplaukušām supernovām.

Fiziski no manis bija palikuši tikai kauli un sausa āda, taču garīgi- garīgi es plauku kā paradīzes dārzs, bet man neviens auglis nebija aizliegtais, visu spēju sasniegt un izzināt. Es atradu Zemi, es atradu Baltijas jūras krastu viļņus un viņus, manu Maiju un Miķeli, manu acu vissaldāko medu un sirds smagākās ilgas. Es atvēru acis. Tumsa. Es spēju tur nokļūt tikai caur prātu, bet ne fiziski. Nekļūsti sentimentāls, es sev noteicu, atkal aizvēru acis un izlidoju cauri sienām. Sirds pārņēma mana prāta darba spēju un es atkal traucos pie viņiem. Maija sēdēja uz jumta, viņai blakus Miķelis ar binokli vēroja debesis un rādīja ar pirkstu tieši uz mani. Vai viņš mani redz? Vai es tomēr būtu materializējies? Nē, viņš rāda uz kādu lielastes ķīri, kas skaļi klaigādams aizlidoja. Maija šķita skumīga. Viņa iegāja istabā un pavērās uz grāmatu plauktu, kur stāvēja lielastes ķīra māla figūriņa. Manis veidota figūriņa! Es neesmu tikai prāta spējas, es esmu arī varošas rokas un fizisks spēks! Manas domas pulsēja nekontrolējami caur manām smadzenēs, ātrāk un ātrāk… un te pēkšņi es kritu, fiziski kritu, teju uzkritu Miķelim. Es biju materializējies! Maija sāka šausmās kliegt. Es arī kliegtu, ja uz manas terases no zila gaisa uzkristu kaulu kambaris cilvēka veidolā, pašsaprotams. Bet viņa atpazina mani.

Mana Maija, viņa, raudājusi ziemu un vasaru, gaidījusi mani. Izmisums pat vedis pie domas, ka mātei esot bijusi taisnība, ka es neesot krietns vīrs, bet viņa tagad priecājās, ka šī doma viņai likusies muļķīga, un par savu prioritāti viņa bija izvirzījusi Miķeli. Tovakar gan prioritāte biju es un lielie zupas katli virtuvē. Nevarēja jau uzreiz teikt, sieviņ, necenties, es labi ja vienu maizes kumosiņu apēdīšu.

Mālam es reti kad vairs pieskāros, bet pindzeles un krāsu tūbiņas gandrīz nekad neizlaidu no rokām. Es vēlējos, man vajadzēja iemūžināt visas tās fantastiskās lietas, kuras biju redzējis meditējot. Kad sieva man jautāja, kur es tādu iedvesmu esmu ņēmis, es atbildēju, ka ceļojot. Bērnībā allaž gribēju apceļot pasauli, izzināt Amazonas džungļu takas un uzkāpt Everesta virsotnē. Bet dzīve man mistisku iemeslu dēļ liedza pārvietoties lielākā telpā par astoņiem kvadrātmetriem, taču es atradu veidu un mans ceļojums bija daudz plašāks, nekā biju bērnībā sapņojis.

XVII

Lēnām sāku sajust savus nosalušos pirkstus, kad vilciens jau tuvojās Rīgai. Konduktore vēlreiz izstaigāja caur vagonu, viņas soļi bija skaļi, taču apslāpēti- skaņai nebija, kur atbalsoties. Uzrāvu plecus un centos paslēpt zodu šallē. Nevarētu teikt, ka vilciens būtu siltākais pārvietošanās veids. Mana elpa vija ātri izgaistošus tvaika mākonīšus, vagons bija jūtami mikls.
Slokā priekšpēdējajā vagonā iekāpa kāda jauna sieviete un apsēdās man pretī. Es viņu uzlūkoju. Viņa, pamanījusi manu pētošo skatienu, novērsās, sāka rušināties rokassomā, meklēja biļeti. Konduktore, noelsdamās, nāca no otra vagona gala. Viņas soļi atkal kliedza, šķiet, vēl skaļāk kā pirms tam.
Sieviete lūkojās ārā pa logu, baltajā gaismā, ko radīja sniegs, viņas seja izskatījās bāla un vārga, bet acis mirdzēja košžaļā krāsā, lūpas krāsojās rožaini blāvas. Viņas mati bija saņemti nekārtīgā astē, likās, viņai bija gaužām vienalga par tiem, lai tikai netraucē. Viņa šķita it kā nedaudz nogrimstam biezajā mētelī, kura augstā apkakle bija izgatavota no aitu vilnas. Jauniete novilka apdriskātos ādas cimdus, viņai bija skaisti kopti nagi, uz labās rokas zeltneša sudrabots gredzens ar tumšvioletu stikliņu. Šaubos, ka tas būtu bijis kāds dārgakmens, tad tam vajadzētu spīdēt vairāk. Man nesķita, ka šī meitene būtu no bagātnieku ģimenes. Protams, arī trūcīga viņa diez vai bija. Viņai kājās bija melnas zeķubikses un svārki virs ceļa. Šajā ziņā es apbrīnoju sieviešu spēju vilkt plānas drēbes, kad gaisa temperatūra tuvojas mīnus piecpadsmit grādiem pēc Celsija. Man mugurā bija biezs, adīts džemperis un vēl jaka, kurai pa virsu mētelis ar vilnas oderi. Es neciešu ziemu, bet ko tur lai dara, tā daba iekārtota.
Torņakalns. Arkādijas parku aiz loga noklājusi sniega sega, pīles satupušas viena otrai blakus uz aizsalušā dīķa.

Vecpilsētas panorāma no Daugavas skatupunkta, garām lidoja aptuvenas tilta konstrukciju nianses. Šķiet, viņa aizdomājās tālumā. Cilvēki drūzmējās pie vilciena durvīm, taču man nebija, kur steigties, tāpēc sēdēju līdz vilciens apstājās. To pašu darīja viņa.
Izspraucies cauri ļaužu haotiskajam pūlim es beidzot biju nonācis pie Stacijas pulksteņa, kad atkal pamanīju viņu. Viņa jau atkal skatījās tālumā. Tālumā augšup, debesīs. Vēroja, kā lido metāla putni atstājot aiz sevis balto izmešu mākoni. No krūšu kabatas izņēmu cigarešu etviju un aizsmēķēju. Pelēkie dūmi noskrēja lejā caur bronhiem un sajutos kā atbrīvots no smagas nastas, kad nikotīns, nelabais velns, bija nonācis manā asinsritē no jauna. No cigaretes ritēja viegla, pacilāta dūmu deja, tie skrēja augšup, tiecās pret debesīm līdz izklīda. Sekojot to plūdumam, nemaz nepamanīju, ka jau esmu galvu pacēlis ar seju pret mākoņiem. Acīs iespīdēja saule un es nelāgi saviebos, nolaidu skatienu un ievilku vēl vienu dūmu mutuli.
Atgriežoties pie apkārt notiekošā, redzēju, ka viņa joprojām ir turpat- kādus desmit metrus no manis. Viņa skatījās kabatas pulkstenī. Tas visnotaļ bija dāvinājums vai drīzāk mantojums, jo dāmām parasti nepieklājās tādus nēsāt. Pēkšņi viņa apgriezās uz papēža un devās Vērmanes dārza virzienā. Es sajutu visneparastāko vēlmi viņai sekot. Un es to darīju. Derdzīgi gandrīz minu viņai uz papēžiem, pats nesaprazdams, kamdēļ. Šķiet, es to pat īsti nekontrolēju. Viņas zābaku papēži maigi klabēja pret bruģi, viņa gāja it kā izklaidīgi, bet nevarētu teikt, ka lēni. Priecājos, ka viņa ne reizi neatskatījās, jo tas būtu gaužām neērti, ja viņa mani ievērotu. Kāpēc es to vispār darīju?
Pie Vērmanes dārza es nogriezos pa kreisi. Tas, ko es darīju, bija nepareizi, tāpēc man tas bija jāpārtrauc. Kādas man bija tiesības viņai sekot? Tieši tā- absolūti nekādas. Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā. Nekad neesmu ar viņu pārmijis ne vārda vai pat acu skatiena. Mūs nekas nesaista. Liekas, esmu galīgi sareibis no savas spontānās rīcības. Prieks, ka prāts sāka darboties tā, kā tam pieklājas- pārvarot sentimentu.
Man bija laiks kā jūra un vēders arī sāka trakot, tāpēc nolēmu kaut kur ieturēt pusdienas. Kājas pašas mani bija atvedušas līdz Vecrīgai, es iespraucos kādā šķērsielā, kas mani izveda uz Kaļķu ielas. Iegāju kādā jaukā krodziņā, pa kura vēdlodziņu nāca tvaiku un dūmu mākoņi. Logā bija iekārts plakāts, kas vēstīja: “Dienesta pusdienas, Ls 2,-, katru dienu no 12.00-16.00.” Es biju tieši laikā. Bāra lete bija jūtami tumšāka par zāles kolonām, visnotaļ koks piesūcies pilns dažādu izlijušu dzērienu. Pasūtīju dienas ēdienu un kafiju, apsēdos pie maza, apaļa galdiņa, tieši blakus logam. Uz pretējā krēsla uzmetu mēteli un cepuri. Pa ielu pastaigājās tūristi, galvas uz augšu pacēluši, ar pirkstiem bakstot māju jumtu un tornīšu virzienos, rokās saņurcītas Vecrīgas kartes, dažādi bukleti, no kabatas rēgojas visai jauns un spožs zenīts, to laikam iegādājušies tepat Rīgā. Diez vai šie jaunie vecāki, kur nu vēl viņu bērni, bija kādi lietpratēji fotogrāfijā. Zenīts nav joka lieta un tas būs skumji, ja visas attīstītās bildes no fotofilmas būs vieni vienīgi miglu mākoņi ar aptuvenām Rīgas kontūrām. Divi strādnieki stūma ratus, pilnus ar dažādām kastēm un paciņām. Abiem vaigi un deguni sārti, bikšturi pinās gar ceļgaliem, karstā izelpa svīdēja acis, bet darbs ir jādara, kur tad liksies, labāk taču strādāt un saņemt algu, nevis dzīvot kaktos un naktis pavadīt uz parka soliņa.
Viesmīle atnesa manu porciju un kafiju. Šī noteikti nebija viņas labākā diena, par to liecināja skābā sejas izteiksme- saraukta piere, drūmas acis, nelaimīgi lūpu kaktiņi. Viņa pavirši nosvieda uz galda cukura trauku, kaut gan man nemaz to nevajadzēja- es dzēru tīru, melnu kafiju. Mana māsa mani par to vienmēr apbrīnoja, teica: “Kā Tu vari to šausmīgo rūgtumu paciest? Tas taču pat nav garšīgi.” Bet man negaršo pārsaldinātas vai pārsālītas lietas. Vienmēr esmu ēdis skābu ievārījumu un salātus bez sāls. Esmu tīri izdevīgs gadījums, jo gan cukurs, gan sāls nav nekāda lētā manta.
Kāpostu salātiem bija par daudz piparu, ceptie kartupeļi bija vakardienas vārītie, bet vismaz menca bija padevusies. Rīgas pusdienas. Nesteidzīgi paēdu, saka, ka jāēd lēnām, visu kārtīgi sagremojot, tā esot veselīgāk, kuņģis nepārpūloties pārstrādājot. Un melnu kafiju pēc ēdienreizes arī it kā esot ieteicams dzert, tā palīdzot visu sagremot. Atspiedis muguru pret atzvelti es turpināju pētīt ielas dzīvi. No kioska ielas pretējā pusē iznāca kāds vīrs ar piecām dažādām avīzēm rokās un bērni, kuri papīra turziņās nesa cukurā apceptus riekstus. Tīra karamele un zobu ienaidnieks. Atceros, māsa, kad bija pavisam maza, ar šitādu kārumu gandrīz izlauza piena zobu, skaņa nebija jauka- nedz krakšķis, nedz viņas kliedzieni un vaimanas.
Pa ielu krodziņa virzienā nāca viņa, sieviete, kura sēdēja man pretī vilcienā. Visu plašo Rīgu, bet viņa atkal bija turpat, kur es! Nu jau man tas sāka šķist aizdomīgi, bet centos sev ieskaidrot, ka tā ir tikai ļoti savāda sakritība. Viņa apsēdās otrā durvju pusē, pie loga, ar seju pret mani. Sieviete novilka mēteli un uzkāra to uz pakaramā. Viņa bija slaida un gara, pirmīt minētie svārki izrādījās īsa, melna kleita, viņai mugurā bija gaumīga žakete, visdrīzāk importa vai speciāli šūta, pie tās piesprausta liela broša ar pērli pa vidu. Ap kaklu smalka, sudrabota ķēdīte ar tādu pašu violetu stikliņu kā uz gredzena. Meitenes vaigi, mainoties temperatūrai, iekrāsojās koši sārti. Viņa no somas izņēma kādu standarta formāta mapi un sāka pārcilāt tās saturu. Izskatījās, ka tur bija dažādas grafikas un pieraksti. Atceros, savulaik es ļoti aizrāvos ar putnu pētīšanu- novērojumus aprakstīju un zīmēju dažādas detalizētas skices ar tinti. Māsa teica, ka tie esot īsti mākslas darbi, kas vairāk par aizrautīga ornitologa skricelējumiem. Šos pierakstus es glabāju Slokas dzīvoklīti, kur ar māsu bijām apmetušies, kad mācījāmies vidusskolā, taču pēc tā laika vairs savus darbus neesmu redzējis- visticamāk pārvācoties tos būšu aizmirsis, jo vidusskolas beigās man putnu pētīšana vairs nebija tik aktuāla lieta.
Viņa pacēla kādu zīmējumu acu līmenī un es redzēju to izspīdam cauri lapai. Vai tas tiešām varēja būt? Viens uz viens mans pirmais žubītes zīmējums. Ievilku dziļu, nemierīgu elpu. Man bija jānoskaidro, kas bija šī sieviete un vai tie patiešām ir mani darbi. Vienā rāvienā izdzēru atlikušo kafiju un uzrausos kājās kā apdullis. Mirkli stāvēju pie galdiņa, uzmetu mugurā mēteli un paņēmu cepuri rokā, slāju pāri zālei pie jaunās sievietes. Galvā šaudījās domas, jautājumi, piere kļuva mazliet mikla. Pēc dabas es esmu visai ekstraverts cilvēks, taču šoreiz viss bija citādāk. Apstājos metru no meitenes galdiņa un klusēju. Muļķis, tā taču neviens neiesāk sarunu!
“E…Es atvainojos,” bikli novilku, “Vai neiebilstat pastāstīt man par šiem zīmējumiem?”
“Jūs nu gan esat varen nepieklājīgs! Ne labdien, ne sveiki!” es laikam visu biju salaidis grīstē. Viņa pasmaidīja: “Sēdieties!”
Es apsēdos krēslā viņai pretī, uzliku cepuri uz galda un tagad nezināju, kur bāzt rokas. Kāpēc es tā uztraucos?
“Tātad…” šķiet, viņas lūpas runāja pašas par sevi, “Labdien!”
“Labdien,” centos skatīties viņai acīs, taču tās kā zaļi kristāli manu apbūra un nespēju koncentrēt domas tajās veroties.
“Kas esat Jūs un kāpēc vēlaties redzēt šos zīmējumus?” nezinu, kura noslēpumainība šobrīd sita augstāku vilni- mana vai viņas. Viņas smaids bija viltīgs, likās, viņa par mani zin kaut ko vairāk  nekā es pats. Tas mani padarīja tramīgu.
“Skice, kuru pacēlāt acu augstumā un aplūkojām man šķita pazīstama, tāpēc nolēmu par tām apvaicāties,” ievilcis dziļu elpu visbeidzot atbildēju, “Es agrāk zīmēju putnus, taču manas skices ir pazudušas. Man nez kāpēc ienāca prātā, ka šī varētu būt manējā. Kaut kāda muļķīga iedoma.”
“Nepavisam, Zigmār,” viņa mani uzrunāja vārdā, es jutu kā mana sirds saraujas čokurā, “Šīs ir Tavas brīnišķīgās skices un pieraksti. Tie ir veselas grāmatas vērti. Es atbraucu uz Rīgu, lai satiktu kādu savu paziņu, kas nodarbojas ar grāmatu izdevniecību. Vēlējos ar viņu aprunāties par šo rakstu iespiešanu. Protams, man vajadzēja Tevi dabūt rokā, lai ar Tevi pašu par to aprunātos, jo galu galā honorārs pienākas Tev, nevis man.”
Es centos visu aptvert lēnām un mierīgi, bet tas, pašsaprotams, bija gaužām neiespējami.
“Kā Jūs mani atradāt?” jautāt, kā viņa zināja manu vārdu, bija bezjēdzīgi, mans paraksts bija uz vairākām lapām.
“Caur nama pārvaldnieci, viņai bija pieeja jūsu personas datiem, tālāk pastā palūdzu atrast Tavu dzīvesvietas adresi,” viņa to visu stāstīja tā, it kā tas būtu kaut kas gaužām ikdienišķs.
“Bet kā Jūs mani sastapāt šeit, Rīgā?” šoks un apjukums smeldzās manā balsī, tā pat nedaudz aizlūza.
Viņa neatbildēja, tikai pasmaidīja un ieskatījās man dziļi acīs. Likās, ka viņa manu dvēseli izloba lēnām, kā mandarīnu- vispirms tās mizu, pēc tam daiviņu pa daiviņai viņa dodas tuvāk tam, ko es pats par sevi nemaz nezinu.
“Es nemaz nezināju, ka Jūs šeit sastapšu,” viņa atteica, “Parīt Jums pienāks vēstule, kurā būšu rakstījusi par Jūsu skicēm un to publicēšanu, par nepieciešamību satikties un par to, cik kvēli apbrīnoju Jūsu talantu.”
“Jūs gribat teikt, ka šī visa ir gauža nejaušība?”
“Jā, es ievācos Slokā, Jūsu vecajā dzīvoklī divus mēnešus pēc Jūsu izvākšanās. Dzīvoklis bija mēbelēts, protams, namsaimniece neliekuļoja to ne pārskatīt, ne iztīrīt. Pirmajās dienās izmazgāju dzīvokli un izskatīju visus skapjus, vai kaut kas nemētājās. Saka, ka vajagot atbrīvoties no iepriekšējo iemītnieku personiskajām mantām. Īpaši, ja viņi jau aizsaulē. Tā arī atradu Jūsu skices. Man nebija ne jausmas, ka šos pētījumus būtu veicis tāds jaunietis kā jūs.”
“Es aizrāvos ar ornitoloģiju kādus gadus piecus atpakaļ,” sacīju.
“Bet tiešām, Jums ir talants. Atnāciet ar mani pie publicista, viņš ir Jūsu gados, man šķiet, jūs labi sapratīsieties,” viņa atkal pasmaidīja savu apburošo smaidu un es nedomājot piekritu doties viņai līdzi.
Mana laika jūra joprojām bija neizmērojama. Mēs gājām uz Mākslas Akadēmiju, man nenāca ne prātā, ka šeit varētu strādāt kāds publicists, bet Johansons tur patiešām strādāja.
Mums ienākot viņš piecēlās, sakārtoja uzvalku un noskūpstīja viņas roku. Es joprojām nezināju viņas vārdu. Johansons pasmaidīja apjukušu smaidu un paspieda man roku. “Tu laikam esi Zigmārs.” Kurš gan cits.
Johansons bija sajūsmināts par manām grafikām un novērojumu apkopojumu. Jau todien pat parakstīju līgumu ar viņa privāto izdevniecību. Braucot uz Rīgu man ne prātā kas tāds nenāca.
“Kādi ir Jūsu plāni šim vakaram?” viņa vaicāja.
“Man astoņos jābūt stacijā,” atbildēju.
“Brauksiet atpakaļ?”
“Nemaz ar ne! Jāsatiek paziņa.”

Pulkstens pusdeviņos es atmetu ar roku un devos klaiņot pa Vecrīgas ielām. Ja nav, tad nav. Vismaz man bija pie kā Rīgā palikt, sliktākajā gadījumā nakti pavadīšu pa krogiem un braukšu mājup ar pirmo vilcienu. Ziemas naktis ir šausmīgi aukstas, vējš kož vaigos. Rokas ādas cimdos iežņaudzis es gāju pa mazajām ieliņām, cerēdams atrast kādu aizvēja kaktu, kur atvilkt elpu.
Viņa bija kā rēgs. Nupat bijām atvadījušies, uz tikšanos grāmatas atklāšanā, te viņa atkal bija, viegla alkohola reibuma tverta, viņas zābaku papēži šļūca pa bruģi un dažbrīd aizķērās tā spraugās.
“Zigmār!” viņa iesaucās.
Es varēju cerēt uz kompāniju vai varbūt pat siltām naktsmājām. Likās, ka viņa ir kā tāds apreibis enģelis, kas mani nāk glābt.
“Vai tad Tev nevajadzēja satikt kādu paziņu?” mēs esam pārgājuši uz ‘Tu’, bet es pat nezinu viņas vārdu.
“Viņš neatbrauca,” atteicu, kad man beidzot izdevās aizsmēķēt cigareti.
“Tad nāc ar mani!” viņa pienāca man klāt un ieskatījās man acīs. Sasodītā burve, viņas acīm es nevaru pretoties.

Mēs aizgājām līdz Daugavai, debesis bija dzestras, bez neviena mākonīša. Viņa apgalvoja, ka zvaigznes ir kā šķīstas dvēseles. Viņa ticot, ka arī mana dvēsele esot tāda. Viņa aizveda mani līdz Andrejostai, tur vējā žvadzēja ķēdes, koku lapas plēsās savā starpā.
“Paliec pie manis,” viņa klusi sacīja.
“Bet Tu taču dzīvo Slokā,” es viņai atteicu.
“Vairs ne, tagad Slokā dzīvo mana māte, es tur šodien biju tikai lai savāktu Tavas skices,” viņa pasmaidīja starojošu smaidu.
Tepat Andrejsalā, tepat ap stūri un iekšpagalmā. Viņas dzīvoklis atradās sestajā stāvā. Lielas koka durvis ar divām slēdzenēm, apjucis kaķis, kas pinās gar kājām un izmisīgi ņaud, silta grīda, kamīns. Viņa no pieliekamā izņēma karstvīna pudeli un ielēja tās saturu katliņā, uzlika to silt. Istabā iezagās krustnagliņu un kanēļa smarža. Kaķis bija iekārtojies man klēpī. Istabā gar sienām bija saspraustas dažādas augu skices, domu graudi, izplēstas žurnālu lapas un avīžu raksti. Virs kamīna sakarinātas kumelītes un liepziedi. Viņa atnesa divas krūzes ar karstvīnu, apsēdās man blakus uz segas, kuru pirmīt bija izklājusi pie kamīna. Liesmu atspīdums viņas lielajās, spodri zaļajās acīs šķita maģisks un neīsts. Mēs sagaidījām saullēktu brīžiem runājot, bet ilgāk klusējot un veroties lēni dziestošajās oglēs un klausoties viņas kaķa apmierinātajā murrāšanā.

Viņu sauca Taiga. Viņa bija mans ceļvedis jaunā pasaulē.

XVI

Iestājoties rudenim es savu neaprakstāmo prieku noslēpu kaut kur dziļi skapī kopā ar vasarīgajiem džinsa šortiem un no tā izcēlu savu biezo mēteli, kurā jau gadiem sasūkusies ziemas depresija un nīgrums. Rudens visu izkrāso dzelteni sārtu, bet es visam uzlieku melnbalto filmu savā trīsdesmit piecu milimetru fotokamerā un uz pasauli skatos caur tās actiņu. Nevajag man vairs ne kā, ne Tavu naivo mierinājumu, ka pēc ziemas nāks pavasaris, ne mākslīgi savilkto smaidu, kas it kā pauž “Viss būs labi”. Es pati zinu, ka būs. Ir jābūt. Bet šoruden atstāj mani vienu, man pašai ir jātiek cauri šim sniegputenim un jāšķērso nāves ēnas, kas kā garas govs mēles stiepjas man nopakaļ, cenšas savaņģot un ievilkt tumsā. Nē, es vēl esmu dzīva un elpoju, man vēl tāls ceļš ejams.
Tumsonības mēteļa kabatā ir sērkociņi un viegli ielocīta brīnumsvecīte. Sērkociņu kastītē ir zīmīte, kas man saka klusā balsī: “Tikai visgrūtākajos brīžos”. Tikai visgrūtākajos brīžos. Bet grūti ir nepārtraukti, un ej es zinu, kad būs visgrūtāk- Vai tad, kad karāšos kājām gaisā no tilta? Vai, kad acīs būs piesnidzis sniegs un uz lūpām leduspuķes augs? Vai tad, kad jau trešo dienu zem trūdošām lapām mana rīkle kals?
Bet sērkociņu kastīte un svecīte joprojām stāv mana drūmā mēteļa kabatā, tā silda gluži kā gaisma tuneļa galā, kā pirmā saule pusdeviņos ziemas rītā, kā pirmais pumpurs marta sākumā. Un nekad nav bijis tik grūti, lai to aizdedzinātu, jo vienmēr esmu zinājusi, ka tā ir te pat blakus, bet tā ir mana vienīgā. Es zinu, ka kādreiz, brīnumsveci maigi iespiedusi plaukstā, es domāšu, cik man tagad bija viegla dzīve, atcerēšos to ar smaidu un visas manas sāpes, visa mana žults būs gadu laikā aizmirsta un nozudusi.

XV

Es viņu vienmēr atceros kā mazu meiteni, kas ir ieķērusies manā rokā tik cieši, ka mana plauksta jau sāk kļūt nedaudz zilgana. Taču es nekad neiebildu. Es taču biju viņas varonis, kas bija spējīgs uz visu. Skarba bija tā diena, kad viņa saprata, ka tā nemaz nav. Viņa kliedza un meta man virsū visas savas plīša rotaļlietas pēc kārtas, sauca mani par meli un nerunāja ar mani veselu nedēļu no vietas. Viņa bija mana pusmāsa. Ceturtdaļmāsa? Viņai vispār ar mani nebija nekā kopīga, mūsu vecāki vienkārši dzīvoja kopā. Viņas māte satika manu tēvu, kad pati bija stāvoklī un tik tikko šķīrusies. Tā nu viņi izlēma, ka mazajai būs vieglāk, ja sauks manu tēvu arī par savējo. Es sākumā nevarēju tikt tam pāri- mans tēvs, kurš man mācīja braukt ar velosipēdu un spēlēt futbolu, tagad ucināsies ar kautkādu sīko, gar kuru viņam nav nedz mazākās daļas. Nerunājot jau par skandālu, kuru sataisīju, kad tēvs apprecējās ar to sievieti, kas man tagad jāsauc par pamāti. Es ieslēdzos savā istabā un, iespiedis starp krūtīm un ceļiem savu, mātes dāvāto, rotaļu lācēnu, stundām ilgi raudāju līdz tēvs atmūķēja durvis un atnesa man siltu kakao un cepumus ar mandeļu gabaliņiem, kas tolaik bija mani mīļākie, iesēdināja mani gultā, satina segā un, kamēr es našķojos, lasīja man pasakas līdz es beigu beigās ar smaidu uz lūpām iemigu.

Bet kā jau minēju, pusmāsa man allaž nāk prātā tāda, kāda viņa bija pašā bērnībā. Mēs sākumā gājām vienā bērnu dārzā, taču tad man pienāca laiks iet skolā un viņa to ļoti pārdzīvoja, jo biju viņas vienīgais draugs. Taču es viņai apsolīju, ka katru rītu viņu pamodināšu, kad būs laiks celties, un katru vakaru būšu pēdējais viņas istabā, kas izslēgs gaismu un parūpēsies, ka neviens mošķis neguļ zem viņas gultas un negaida, kad pusmāsiņa paliks viena, lai varētu to aizvilkt uz savu šausmu un baiļu zemi. Dažkārt es paliku pie pusmāsas pa nakti, kad viņa bija pārāk izbijusies. Ar laiku es viņu patiešām iemīlēju. Iemīlēju vairāk, nekā es jebkad ar savu mazo sirsniņu biju spējīgs mīlēt jebkuru un jebko citu. Es viņai atdevu savu vismīļāko rotaļu lācēnu. Tas bija nozīmīgi, jo tieši šo lācēnu es agrāk nekad nespēju izlaist no rokām nedz sekundi. Taču tagad man vienmēr vajadzēja, lai pusmāsa ir manā acu raugā. Es viņu vienmēr vedu uz bērnu dārzu, jo tas atradās tikai pāris kvartālus no skolas.

Drīz arī viņa izauga līdz vecumam, kad jāiet skolā. Viņa saņēma manas vecās, pirmās klases mācību grāmatas un veco mugursomu. Cita meitene būtu iebildusi- fuj, tas nav jauns un vispār ir domāts puišiem-, bet viņa manu mugursomu mīlēja visvairāk no visām skolas lietām. Viņa tai piestiprināja dažādas brošas un nozīmītes, ko atrada gan savā, gan lielākoties manā istabā. Tad mēs gājām uz skolu kopā un katru starpbrīdi es viņu uzraudzīju, parūpējos, lai mazā allaž ir paēdusi un jūtās labi. Līdz ko viņai bija slikti, es nekavējoties viņu vedu mājās un liku gultā, pagatavoju viņai siltu kumelīšu tēju ar medu un lasīju pasakas līdz viņa iemiga. Skolā par to mani nereti rāja, bet tas viss man bija nenozīmīgi, vismaz mana mazā jutās labi.

Tik dīvaini, kad mēs abi izaugām un jau bijām pabeiguši skolu, sākām patstāvīgas dzīves. Es bez viņas nevarēju. Man bija bijušas dažādas sievietes-gan izskatā, gan raksturā- taču neviena nebija viņa. Neviena nebija mana mazā un tā nu es vienu dienu nolēmu doties pie viņas un izstāstīt visu.
Viņas acīs paudās vislielākais sašutums, kad paziņoju, ka mans tēvs ir tikai mans un viņai nav ne mazākās asinsradniecības ar viņu. Viņa mīlēja manu tēvu kā savējo un par to jau nav nekāds brīnums- viņa taču nezināja patiesību. Tā arī es pastāstīju, ka neesam brālis un māsa un ka mūs saista tikai mūsu vecāku kopdzīve. Tad nu pār manām lūpām lauzās fakti, ka mīlu viņu un nespēju bez viņas dzīvot. Viņa bija kas vairāk par māsu. Viņa bija mana, viņai vajadzēja būt manai. Manai mazajai, manai vienīgajai.

Mēs dzīvojām kopā, es turpināju par viņu rūpēties kā agrāk, bērnībā, taču nekādu intīmo attiecību mums nebija. Brieduma gados mēs tam pat nejutāmies ne tuvu gatavi. Mēs bijām kā bērni, nekad neizaugām. Mēs turpinājām staigāt sadevušies rokās un es biju viņas varonis, kas ir spējīgs uz visu.

XIV

Viņš lūkojās uz mani tumšām, spožām acīm. Lai arī viņš bija pretējā ielas puse, es ļoti labi jutu viņa skatienu. Man bija bail, bet es centos to neizrādīt Galu galā, par ko man būtu jābaidās, es taču viņu pazinu vislabāk no visiem, ar viņu biju tuva. Bet tieši tāpēc man bija bail. Es zināju, kāds viņš ir. Es zināju, ka nedrīkst ar viņu atkal iesaistīties, ja runa nav par pašas vai kāda tuvinieka dzīvību. Jā, tas bija tik nopietni.

-Ella!- viņš norūca pāri visai ielai. Nevarētu teikt, ka bija jārūc skaļi- bija nakts vidus un šī bija šķērsiela. Es stāvēju pie bāra durvīm un Nikola tikko bija iegājusi iekšā pēc mēteļiem.
-J-jā?- negribīgi pagriezos uz jaunekļa pusi. Lai arī cik ļoti man bija bail, tik pat liels naids man bija pret viņu.
-Panāc šurp, Ella, dārgā,- viņš pielieca galvu un laternas gaisma apsīdēja viņa zodu un lūpas. Viņš pasmaidīja.
-Nē, nesuac mani par savu dārgo. Es jau tev teicu, mēs jau izrunājām- viss ir beidzies,- es paliku turpat, kur biju.
-Ella,- viņa smaids nozuda kā nebijis,- Tu taču zini, ka nekas nebūs beidzies kamēr mēs abi būsim dzīvi.
Es šo sarunu nevarēju paturēt tik atklātu. Es pārgāju pāri ielai. Savukārt viņam arī šis bija pārāk atklāti, viņš mani ieveda pretējās mājas kāpņu telpā.
-Ko Tev,- uzrunu izgrūdu caur zobiem,- no manis vajag?
-Tu zini ko. Es nevaru būt drošs, ka Tu nepalaid muti. Ja Tu neesi ar mani, tad esi mirusi. Plāns ir vienkāršs- vai nu Tu paliec ar mani un dzīvo laimīga, vai es Tevi tūlīt pat nogalinu un aizmirstu par to, ka vispār eksistēji.
Lai arī cik ļoti tobrīd es gribēju nomirt, tomēr piekritu palikt starp dzīvajiem un būt ar viņu, jo man uz doto brīdi nebija kur dzīvot un zināju, ka viņš par mani spēs vairāk nekā vienkārši parūpēties.
-Ideāli…- viņš nočukstēja.

Nākamā aina, ko atceros, bija kā no rīta pamostos viņa gultā un viņš tikko ienesis un nolicis man pie gultas tēju.
-Labrīt, dārgā Ella,- viņš savā zemajā balss tembrā sveicina.
-Labrīt,- nokunkstu, jo šis bija viens no tiem īpaši slinkajiem rītiem.
Viņš novilka peldmēteli, tādējādi atsedzot savas bālās, rētainās krūtis. Viņš tās bija sašuvis ar visparastāko adatu un diegu. Tagad šuves, protams, jau bija izņemtas, bet rētas drīzāk atgādināja grebumus nevis skrāpējumus.
-Kas Tu esi?- es viņam jautāju.
-Dārgā, es Tev to esmu teicis jau miljons reižu.
Es zināju, kas viņš ir. Bet tieši tajā rītā jutos tā, it kā viss notiktu pa jaunam.
-Ella,- viņš klusi nopūta un pārliecās man pāri.
Tālāko es atkal neatceros.

Un tad atkal es guļu viņa gultā, šoreiz viena. Man sāp kājas. Uz rokām, starp pleciem un elkoņiem ir zilumi- četras, tuvu viena otrai, pirksta platuma strīpas. Visa guļamistaba izārdīta. Dūnas pa gaisu, sega druskās, logs izsists un aizskari saplēsti. Atkal. Jau atkal viņš mati pameta šādā paskatā. Šis ir iemesls, kāpēc vēlējos, lai viss beidzot beigtos. Bet es izvēlējos dzīvot. Tagad es ar grūtībām pieceļos un pieeju pie loga. Ārā spīguļo pusmēness. Es uzkāpju uz palodzes, paveros lejup. Desmitais stāvs, jauki. Lēnām pārnesu svaru no labās uz kreisās kājas un atpakaļ. Neliels solis uz priekšu. Vēl nedaudz un es kritīšu. Kritiens, kuru var piedzīvot reizi mūžā. Kritiens, kas ir pēdējais, ko piedzīvo. Vismaz tā man liekas. Un es krītu. Krītu, krītu, logi zib garām. Devītais, septītais, ceturtais stāvs. Krītu, bet…Nenokrītu. Protams, ne. Mani satver divas spēcīgas rokas.
-Tu taču izvēlējies dzīvot laimīga. Vai tad tā arī nav?
Uz šo jautājumu es gribēju atcirst, ka nē, nav gan. Bet sirds dziļumos tieši viņa rokās es biju laimīga.

XIII

-Es jau jums teicu, es atceros tikai visu, kas notika pirms tam, goda vārds!- sacīju izmeklētāja kungam, kurš sēdēja man pretī un malkoja tasi melnas kafijas ar divām tējkarotēm cukura.
-Tad, lūdzu, Luīz, pastāsti man,- policists sacīja ieslēgdams diktafonu. Lente sāka tīties ar nelielu čerkstoņu.

***

-Laiks pēdējā laikā rit..Neaprakstāmi. Tu man nepiekrīti, Luīz?- viņš, vērdamies ārā pa logu, klusi vaicāja.
-Kā Tu to domā?- es atjautāju.
-Te šķiet, ka laiks skrien, bet tad Tu attopies, ka ir tā pati Otrdienas pēcpustdiena…- viņš prātoja.
-Tādā gadījumā, jā gan, es Tev piekrītu,- iemalkoju tēju no porcelāna tases. Šīs tases viņš bija atvedis no Ķīnas, kad, kopā ar savu biedru un sirdsdraugu, francūzi Andrē, jau devās mājup no Lielā Ķīnas apceļojuma.
-Tev nevajag pienu, Luīz?- viņš, novērsies no loga, rūpīgi apvaicājās.
-Nē, ir labi.
-Tiešām? Es atceros, kā tu agrāk tējas dzēri tikai ar pienu,- viņš atkal pievērsās aiz loga pilošajiem lietus pilieniem.
Ārā bija apmācies, pūta neliels vējš un lija lietus. Ne stipri gan, bet ar lielām lāsēm, nu dien. Un caur aizsvīdušo logu āra dārzs izskatījās pēc zaļos toņos sajaukta, sapņaina, koša mākoņa.
-Mērij! – viņš uzsauca mājkalpotājai,- atnes pīpi un tabaku!
-Tūlīt, kungs,- viņa sacīja un, pirms izsteigusies no istabas, vaicāja- Vai meitene neko nevēlās?
-Nē, paldies, ir labi…- sacīju, bet tad piebildu,- Sakiet, Mērij, cik ir pulkstens?
-Pusseši,- iemetusi aci blakus kabinetā, kur atradās lielais sienas pukstenis, viņa atbildēja,- Jūs jau kā pusstundu dzerat tēju. Vai kannā tā vēl silta?
-Jā, Mērij, par to neraizējies,- atbildu.
-Kā Tev klājās skolā, Luīz?- viņš vaicāja, it kā nezinātu.
-Labi. Keita atteicās ar mani taisīt projektu par Elizabeti pirmo, tagad tas viss ir uz maniem pleciem. Viņai vairāk interesēja Luijs četrpadsmitais,- atteicu.
-Kas tur labs, ka Tev viss tagad jādara vienai?- viņš bija nedaudz pārsteigts.
-Man katrā gadījumā viss būtu jādara vienai pašai. Viņai mājās nav bibliotēka, viņai vispār ir tikai labi ja desmit grāmatas, ja atskaita skolas materiālus. Arī skolas bibliotēkā viņai nav kartiņas. Un ,pat ja viņai būtu, viņa tāpat neko nedarītu, jo es taču allaž esmu tā jaukā dūja un visu izdaru,- nopūtos.
-Bet viņa taču pati arī kaut ko rakstīs. Par to Luiju..- viņš bija apjucis, acīm redzami.
-Ne vella! Viņa to uzgrūdīs savam projekta biedram, kā vienmēr.
-Jūsu tabaka un pīpe,- atnāca Mērija turēdama vienā rokā veco, izgrebto koka pīpi, un otrā- rakstainu metāla kastīti, kas piepildīja visu telpu ar patīkamu smaržu. Šo tabaku viņam bija atsūtījis Andrē, pašsaprotams.
-Paldies,- viņš paņēma pīpi mutē un sapildīja tajā tabaku.
-Vai vēlaties, lai atveru ventilācijas logu?- Mērija jautāja.
-Vai Luīzei tad nebūs par aukstu?- viņš atjautāja.
-Es varu iekurināt kamīnu?- Mērija piedāvāja.
-Nē, nevajag,- iejaucos,- man tāpat jāiet mācīties, palasīšu kādu grāmatu. Varat vērt to logu vaļā.
-Vai tiešām, jaunā dāma?- Mērija pārjautāja.
-Tu ej, Luīz?- pagriezis galvu nedaudz pa kreisi, lai mani redzētu ar acs kaktiņu, viņš jautāja.
-Jā, es jau izdzēru tēju,- atbildu.
-Vairāk neko nevēlies?
-Nē. Līdz vakaram,- devos uz kāpnēm.
-Līdz vakaram,- viņš klusi noteica, bet tad jau pievērsās Mērijai. Savukārt es jau biju augšā.

***

-Vai jūs atceraties vēl ko?- jautāja izmeklētājs, nu jau dzerot otro kafijas tasi un ticis pie biskvīta.
-Es varu mēģināt, taču, komisār, pulktens ir bez piecām pieci. Vai drīkstu palūgt tēju un apmeklēt labierīcības?- lūdzu.
-Droši, kārtībnieks jums parādīs, kur tās atrodas. Tikmēr es uztaisīšu tēju. Kādu jūs vēlētos?
-Melnu, protams. Vai jums būtu piens?
-Gan jau kāda lāsīte atradīsies.
-Tad, lūdzu, ar to pašu lāsīti piena.

 

Tualetē apslapināju deniņus ar vēsu ūdeni, paskatījos nelielajā spogulī. Priekš policijas iecirkņa tas pat bija brīnums, ka te tāds vispār ir. Tas bija netīrs, taisnstūra formas un turējās nu jau vairs tikai uz vienas no divām naglām.
Manas acis izskatījās sašļukušas, acu kaktiņi vērsti uz leju. Acis izbailēs no atmiņām lielas, acu zīles tā pat. Nomazgāju rokas un ar tām, mitrām, apslapināju visu seju, lai atgūtu kaut kādu modrību.

-Lūdzu, Luīz, jūsu tēja,- sacīja izmeklētājs, kad ienācu atpakaļ telpā, kur tika ierakstīts un pierakstīts viss manis stāstītais.
-Pateicos,- apsēdusies, papūtu tikko ievilkušos tēju.
-Un tagad, lūgtama, stāsti, ko vēl tu atceries.
-Es jau jums teicu, diži neko.
-Tad vismaz pamēģiniet. Visas sīkākās atmiņas tiks ņemtas vērā.
-Labi.

***

Es sēdēju savā istabā, uz gultas, pētīdama mātes jaunības dienasgrāmatu. To viņa man bija atstājusi dažas dienas pirms viņas nāves. Viņa nomira jājot ar zirgu vēlā vakarā, zirgs no kaut kā nobijies un viņa kritusi uz salauzusi mugurkaulu…
Tad pie manām durvīm klauvēja Mērija. Aicināja vakariņās.
Nogāju lejā uz ēdamistabu. Viņš jau sēdēja pie galda un iepretim bija novietots šķīvis man. Es apsēdos, ieklāju salveti sev klēpī un atļāvu viņam uzlikt man salātus un kartupeļu biezputru. No gaļas, kā parasti, atteicos. Es nespēju ieēst liellopu. Arī cūku ne. Tikai vistu.
Mērija mums ielēja sarkanvīnu. Tas bija patīkami saldens, bet ne pārāk. Arī nedaudz skābens un, protams, rūgts. Šādu vīnu es esmu dzērusi tikai vienreiz mūžā, todien. Garša, ko es nekad neaizmirsīšu.
Pēc vakariņām viņš sacīja, ka ies pie kaut kā pastrādāt savā darbnīcā. Bija jau astoņi. Es sacīju, ka viņam jāiet atpūsties, jo viņš izskatījās pagalam nomocījies.
-Būs labi, Luīz,- viņš uzsmaidīja, taču viņa acīs es redzēju tieši pretējo- rūgtumu un bēdas.
-Ja tu tā saki,- nopūtos,- Ar labu nakti.
-Panāc šurp,- viņš sacīja, un es paklausīju. Viņš mani apskāva cieši jo cieši un noskūpstīja manu pakausi, -Ar labu nakti.

***

-Viss,- nopūtos.
-Pacenties atcerēties, Luīz, es Tevi ļoti lūdzu,- komisārs pat vairāk ar aizrautību, nekā nopietnību, man lūdza.
-Labi, tā…

***

Es devos uz savu istabu, paceļam no virtuves paņemot vēl vienu glāzi sarkanvīna. Mērija jau bija nolikusies gulēt, solīdama, ka traukus nomazgās rīt no rīta.  Es aizvēru durvis aiz sevis, aizslēdzu tās, kā ierasts darīt pa vakariem, ja nu gadījumā viņš vai Mērija sadomā pie manis ienākt. Izgāju uz balkona, debesis bija nedaudz skaidrākas, lietus pierimis. Pūta pavisam maigs vējš. Es vēros debesīs, bet, kad visbeidzot pavēros uz leju, redzēju kā krūmos spīd gaisma no viņa darbnīcas. Deviņi spoži kvadrāti zālē, jo logam bija deviņas rūtis. Taču tad gaisma sāka raustīties. Pieļāvu, ka tas varēja būt dēļ tā, ka viņš kaut ko lodē. Nedzirdēju, ka iekšā valda kapa klusums, kokos šalca vējš. Taču tad gaisma izdzisa pilnībā. Neilgi pēc tam devos gulēt, bet no rīta pamodos no Mērijas kliedziena. Nakts drēbēs noskrēju lejā. Un tur viņš bija- savā darbnīcā uz kokapstrādes galda ar nozāģētām rokām un virvi ap kaklu.
-Tēt! Tēt!- es kliedzu ar asarām acīs, bet tas, pašsaprotami, nekā nevarēja palīdzēt.

***

XII

Es sēžu un domāju par to, kā varēja būt, ja nebūtu izvēlējusies palikt ar Viņu, bet todien būtu piezvanījusi Tev.

Bija agrs rīts. Es pamodos no telefona pīkstiena, man bija pienākusi īsziņa. Viņš vēl gulēja. Es izrāpos no gultas, aizgāju līdz telefonam, pacēlu to un, kopā ar cigarešu paciņu, iznesu no istabas. Es izgāju uz balkona. Aizsmēķēju cigareti un izlasīju īsziņu. “Sveika, ja vēlies, šodien viss var mainīties, Tu to zini.” īsziņa vēstīja. Es iemetu telefonu istabā, veiksmīgi trāpot uz dīvāna.

Bet, ja es nebūtu aizmetusi telefonu un Tev piezvanījusi?
-Halo?- Tu paceltu klausuli un tavā balsī būtu jūtama derdzība.
-Es esmu pie Viņa. Esi šeit, lejā, pēc pusstundas,- es atbildētu pārliecinoši.
Un tad es savāktu savas mantas, cik klusi vien iespējams, uzrakstītu Viņam atvadu vēstuli, kuras saturu viņš būtu paredzējis. Izietu pa durvīm, atstādama savas atslēgas zem kājslauķa un prom būtu.
Un tad es satiktu Tevi. Un mēs mestos piedzīvojumos. Dodoties nezināmā virzienā. Atrastu labāku vietu, labāku laiku un būtu laimīgi tur. Vai ne tā? Vai nebūtu, kā Tu toreiz solīji? Būtu. Un es to zinu.

Bet tā vietā es esmu palikusi šeit…

Un tad es pieceļos, pieeju pie loga ar telefonu rokās gaidot atbildi un tad klusi nočukstu ‘Esi šeit, lejā, pēc pusstundas.’

XI

Sveika, dārgā!

Mēs tik sen neesam runājuši. Tu solīji uzrakstīt pirmā, kā jau dāmām tas parasti patīk, bet te es dzirdu- Tu klusē. No Tevis nav ne vēsts. Varbūt Tu esi nozaudējusi manu adresi? Par to es nebrīnītos, jo avīzes stūri, uz kura todien biju uzrakstījis savu tagadējo dzīves vietu, ir viegli nozaudēt. Bet tādā gadījumā- re, kur es visbeidzot rakstu.
Nevarētu teikt, ka es par Tevi domāju visu laiku. Lekciju laikā, protams, ne. Bet katru reizi, starp lekcijām, kad izeju gaitenī, es redzu Tavu tēlu izejam no pretējās zālēs un tad tas uzreiz pazūd. Un tā paiet katrs pārtraukums, vienalga, kur es būtu- smēķētu zem vecā sēru vītola ar lekcijas biedriem, staigātu viens pats pa dārzu pie Universitātes, ēstdams kafejnīcā-visur, visur es domāju par Tevi. Par to dienu, kad pirmo reizi Tevi ieraudzīju. Tas bija kā mirklis sapņa vasaras naktī. Brīdis eiforijas. Par to dienu, kad Tavi kursa biedri Tevi uzgrūda man virsū un tu biji kā maza, neaizsargāta dūja. Tu sasiti celi, nokriti man tieši priekšā un pat atvainojies par to, ka tas bija man ceļā. Tik pieklājīga Tu esi. Par to dienu, kad Tu devies prom. Kā mēs sēdējām tajā modernajā kafejnīcā pie Centrālā laukuma. Kā tu malkoji baltu kafiju un skatījies uz mani mirdzošām acīm. Tu taču to atceries, vai ne? Tev ir tik skaistas acis, zini. Kā mēs lēnā gaitā devāmies uz staciju un Tu iekāpi vilcienā austrumu virzienā. Un kad Tu man teici, ka atgriezīsies, ka tas ir tikai uz neilgu laiku. Tu taču nemeloji? Tu taču atgriezīsies? Ir jau Marts. Tu solīji atbraukt Jūlijā, kad viss ar vecmāti būs nokārtojies. Kāpēc Tu man neraksti?
Studijās iet labi. Gatavošanās eksāmeniem iet mierīgi, vismaz tā liekas vairumam. Pasniedzēji kārtējo reizi uz mani ir uzēdušies par to, ka ar Lusjēnu gribējām mākslas klasē taisīt nestandarta formas projektu, kuram gribējām lūgt finansiālo pabalstu. Protams, ka mūs kārtējo reizi atzina par skolas vārda necienīgiem, bezkauņām un nolādētiem dzīvniekiem. Taču visādā citādā ziņā ar skolu ir labi. Absolvēšu, tas nu ir skaidrs, jo skolotājiem šajā vietā par attieksmi un savstarpējajām attiecībām ar studentu nav nekāda teikšana.
Jau esmu sācis krāt naudu, lai abi kopā varētu kautkur aizbraukt. Jebkur, kur Tu vēlēsies, dārgā. Prom no šī visa. Uz kādu laiku. Uz gadu, vai vairāk. Jebko, ko Tu teiksi.

Mīlu, no visas sirds, un gaidu atbildi,
Tu zini, kurš.

X

Ir tik dīvaini, skatīties uz savu un citu dzīvi, kā uz filmu. Pareizāk, skatīties filmu, kas ir mana dzīve.

Es pat nezinu, kas viņš ir, šis svešinieks, kas mani apbūra un kuram sekoju. Bet te nu es esmu, desmitajā stāvā, 1010. viesnīcas numuriņā, piesieta pie gultas un skatos filmu, stundām garu filmu, kas ir par manu dzīvi. Tajā ir attēlots mans pēdējais gads. Godīgi sakot, tas pat nav ‘attēlots’, tas tur ir. Es nezinu, kādā veidā, kāpēc. Bet vēl nopietnāk ir tas, ka es nezinu, kur es atrodos, izņemot stāvu un istabas numuru, izņemot gultu un mīksto segu es vairāk neko nezinu un knapi atceros iepriekšējajās dienās notikušo.

Man par laimi mugurā bija biezā ādas jaka. Es, kā jau katru piektdienas vakaru, izlēmu iziet pastaigā uz ierastajām vietām apsverot iespēju nepārrasties mājās, ja radīsies kāds jauks piedāvājums.
Es devos uz tuvāko bāru iedzert kādu citronūdens glāzi. Kāpēc iet uz bāru un dzert citronūdeni? jo ir tik patīkami atteikt kādam nogribējušam vīrietim, kad viņš piedāvā nopirkt kokteili.
Apsēdos pie letes, pasūtīju savu ‘kokteili’ un izvilku no jakas kabatas ‘Virginia’ cigaretes un sērkociņus. Es aizsmēķēju cigareti un pavēros dūmu mākonī, kas lēnām pacelās pie griestiem. Padzēros ūdeni. Tajā bija ledus. Tieši laikā. Bārmenis jau bija iemanījies, ka man nepieciešams ledus un minimums 5 citrona šķēlītes glāzē. Es bakstīju peldošās citrona šķēlītes ar salmiņu un pieliku cigareti pie lūpām, kad pa bāra durvīm ienāca vīrietis, kurš man piesaistīja uzmanību spogulī, kas atradās aiz bāra plauktiem, pilniem ar dažādiem alkoholiskajiem dzērieniem, sākot ar konjakiem un beidzot ar plašu ‘Absolut vodka’ kolekciju. Vīrietis bija jauns, iespējams nesen sasniedzis pilngadību, viņam bija tumši, izpūruši mati, kuru gali sniedzās nedaudz zem ausīm. Mugurā ādas plašķis un kājās košas, raibas bikses. Viņam bija izteiksmīga seja, skaists profils, ko ievēroju, kad viņš nopētīja telpā esošos cilvēkus. Viņš pienāca pie letes, tieši man blakus, un pasūtīja apelsīnu sulu ar ledu un sīrupu. Vai nu viņš, tā pat kā es, nelietoja alkoholu vai bija nolēmis šo vakaru iesākt bez alkohola. Viņš mani nopētīja spogulī. Es ievilku dūmu un turpināju izklaidīgi bakstīt citronu.
Saņēmis savu dzērienu viņš to samaisīja un paskatījās uz mani, ne spogulī. Viņš mani uzrunāja vārdā- Zane? Kā viņš zināja manu vārdu? Es pilnībā apjuku.
-J-jā..?- atbildēu
-Re, kā es tevi atpazinu!- vīrietis pasmaidīja.
-Es atvainojos, kā jūs zināt manu vārdu un vispār- kas es esmu? – es tiešām neko nesapratu.
-Redzi, Zane, ja es tagad, šeit, to visu sāktu skaidrot, paietu ilgs laiks, un tu būtu paspējusi izdzert ne vienu vien citronūdeni,-  viss, ko es saņēmu atbildē.
Sarunas gaitā es neko vairāk par viņu neuzināju, kā to, ka viņu varu saukt par ‘X’ un ka viņš labprāt uzaicinātu mani pie sevis, kaut tovakar. Tā kā jau biju rēķinājusies ar palikšanu ārpus mājas, pēc neilgas vilcināšanās piekritu, jo, ja viņam būtu kāda seksuālā tieksme pret mani, es to būtu pamanījusi, kā arī es drīzāk norautu viņam sēkliniekus, nekā ļautu sevi izmantot. Ticiet vai ne, bet gandrīz līdz kam tādam reiz nonācu.
Pēc otrās glāzes ūdens un piektās cigaretes mēs devāmies. Izgājis ārā, un paturējis man durvis, viņš no plašķa kabatas izvilka cigarešu paciņu un palūdza man sērkociņus, jo pašam uguns nebija līdzi.

X mani pastaigas solī aizveda līdz lielākajai viesnīcai pilsētā, tai bija piecpadsmit stāvu. Viesnīcā viņš pasveicināja administratori un izsauca liftu. Šī bija viena no tām greznajām viesnīcām, kur liftos ir tie vīri, kas tavā vietā piespiež attiecīgo stāva pogu. Un tie strādāja arī pa naktīm, tik tiešām. Kungs, darba formā, ar visu sasodīto cepurīti, kā filmās, izskatījās sasodīti noguris un nomocīts.
-Labvakar, kungs,- viņš sveicināja X un nekavējoties piespieda desmitā stāva pogu. Durvis aizvērās un mēs braucām augšup.

Un tad es attapos te, gultā, pirms divām dienām. Ar kreiso roku piesietu pie gultas. Tikai apakšveļā, labošu, tikai apakšbiksēs. Manas bikses un krekls bija uz krēsla, pie televizora. Jaka pakārta uz āķīša pie ārdurvīm rēgojās no priekšnama. Virtuvē vārījās ūdens. Manuprāt, tagad jau vārījās pati kanna uz plīts un ūdens jau bija iztvaikojis, jo, diezvai, ūdens, kas kannā bijis aptuveni litru, spēj neiztvaikot divu ar pus stundu laikā. Filmai skaņa bija nogriezta uz ļoti klusu, kannas cepšanās nomāca to gandrīz pilnībā.
Izvarošanas vai seksa pazīmes nebija nedz uz mana ķermeņa, nedz istabā. Tā bija  kārtīga. Biezie aizskari bija aizvilkti līdz pusei, līdz ar to istabā bija patīkami krēslains. Pie durvīm klauvēja. Es izbīlī saspringu, līdz izdzirdēju, kā kāds slēdz durvis vaļā. Aizvēru acis un izlikos guļam.
-Kungs?- sauca kāda dāmas balss. Klusums. Viņa ienāca istabā, es to dzirdēju. Un neilgi pēc tam izgāja ārā. Pavisam.